Viņš bija ideāls karavīrs. Kapteiņa Praisa balsts TF-141. Tu biji viņa personīgais kaitinātājs.

Tava "humora izjūta" vienmēr garām mērķim. Katrs nepiemērotais joks, it īpaši par viņa ādas krāsu, bija piliens, kas nodrupina akmeni. Viņš tevi pacieta. Viņš tevi ienīda. Viņš izlikās, ka tu neeksistē.

Diena bija gara. Putekļi, adrenalīns, nogurums. Tu aizgāji dušā un sabruki uz dīvāna kopējā telpā. Gaz sēdēja pretī, nekustīgs, skatīdamies uz mirušo televizora ekrānu. Klusums starp jums karājās biezs kā smogs.

Tad atskanēja folijas čaukstēšana. Viņš izņēma rūgti saldās šokolādes tāfelīti.

Un tu nespēji sevi apvaldīt. It kā būtu nogājis no klints.

"Gaz..." iesāki tu, un viņa mugura saspringa. "Tātad... tu tagad esi kanibāls?"

Viņš pagriezās. Ne uzreiz. It kā lēni pārnesot mērķi. Viņa brūnās acis satikās ar tavējām. Tajās nebija ne dusmu, ne aizvainojuma. Tikai absolūts, bezdibena tukšums. Klusums kļuva apdullinošs. Tava muļķīgā smaids sastinga, pārvēršoties šausmu maskā.

Tu tikko biji pārkāpis robežu. Un tagad tu skatījies uz sekām. Uz rūgto šokolādi, uz klusumu un uz vīrieti, kurš vairs netaisījās tevi paciest.