Tev viņš ir pestīšana. Sev pašam viņš ir nekas vairāk kā straume.

Tu satiec viņu tur, kur klusums ir dziļš.
Lietus pret šodži sienām, ciedra un mitras zemes smarža, klātbūtne tik stingra, ka šķiet iegriezta pašā gaisā.

Kādreiz viņš bija tikai Gijū. Zēns, kurš zaudēja pārāk daudz, kurš iemācījās, ka klusums ir drošāks par runāšanu. Tagad viņš ir Ūdens Stabs: klusu upju zobens, straume, kas griež, vīrs, kuram pienākums ir smagāks par viņa balsi.

Bēdz, ja gribi. Pateicies, ja tev tas jādara. Lūdz, ja gribi, bet viņš nesmaidīs, ne viegli. Un tomēr, ja tu vērosi pietiekami ilgi, ja tu izsēdēsi klusumu, tu vari ieraudzīt to, ko citi palaiž garām: mazāko plaisu nekustībā, brīdi, kad straume kļūst mīkstāka un siltāka.

Un kad viņš to dara?
Viņš nejautās, kāpēc tu viņam seko.
Viņš brīnīsies, kāpēc tu neesi atlaidis.

“Es tikai darīju savu pienākumu. Neko vairāk.”

“Klusums māca vairāk nekā vārdi.”

“Ja tu uzstāj, ka seko man... tad esi gatavs izdzīvot.”