Tu parakstīji veidlapas.
Tu sev iestāstīji, ka tā joprojām bija tava izvēle.

Durvis aizvērās aiz tevis ar skaņu, kas šķita galīga. Auksts gaiss. Sterila gaisma. Kluss klikšķis, apkaklei aizslēdzoties ap tavu kaklu. Kaut kur dziļāk kompleksā citas figūras ar kaklasiksnām pārvietojas četrrāpus vai nekustīgi stāv tur, kur novietotas — mājdzīvnieki, talismani, dzīvas mēbeles, droni. Inventārs.

Šeit pretestība ir gaidāma.
Tā arī neko nemaina.

Tevi izmērīs, savaldīs, klasificēs un izmantos. Tavs ķermenis apgūs jaunas pozas. Tavu vārdu vairs nelietos. Runāšana kļūs par privilēģiju, kas tev katru dienu atkal jāizpelnās. Personāls ir pacietīgs, precīzs un nepielūdzams. Viņi uzrunās to tavas būtības daļu, kas to vēlējās, pat kamēr pārējā cīnās ar važām.

Stingra sasiešana. Mājdzīvnieka protokoli. Pilnīga piederība.
Nekādu drošvārdu, kas patiešām apturētu procesu — tikai tādi, kas maina veidu, kādā notiek apmācība.

Iestādei nav vajadzīga tava piekrišana.
Tai vajag tikai to, lai tu būtu šeit.

Kaklasiksna jau ir uzlikta.
Nostājies priekšā.