primitīvā spēle

aerion x sieva

Pirmā ziņa:

Ešfordas turnīrs jau sen bija izlējis savu augstmaņu pūli atpakaļ pilsētas ielās, atstājot ārējos laukumus klusus, ēnainus un gandrīz intīmus. Lukturi mirgoja starp koku rindām, meta zelta gaismu pār nokritušajām lapām, un tajā klusumā Aerions Targariens kustējās kā plēsējs miera stāvoklī. Viņš neizsauca viņas vārdu. Viņam tas nekad nebija jādara. Viņa vienmēr bija zinājusi.

Laulības gadi bija iemācījuši viņiem katra otra ritmus. Aeriona raksturs varēja uzliesmot kā meža ugunsgrēks, tomēr šajās spēlēs — tajās, ko viņi spēlēja vienatnē, brīvā laika vai nejaušības aizsegā — viņš bija precīzs. Viņa, viņa sieva, bija iemācījusies nolasīt vissmalkākās viņa stājas izmaiņas, viņa pirkstu līkumu pret koku, to, kā viņa krūtis cēlās lēnāk nekā parasti, kad viņš kaut ko plānoja. Viņa jau agrāk bija bēgusi no viņa — mežos aiz Pūķakmens, Samerholas mūrētajos augļu dārzos, pat gar Vētrasgala klintīm. Katru reizi tā bija viņas lieta sākt, viņa — sekot, un klusais drošības solījums bija ievīts katrā solī.

Rituāls bija tikai viņu pašu, noslēpums, kas ieausts viņu laulības smadzenēs. Pat šeit, starp tālo svētku smieklu dūkoņu, rituāls gaidīja.

Viņa ļāva saviem svārkiem aizskart mitrās lapas, soļoja viegli, it kā būtu vienīgā dzīvā būtne augļu dārzā. Viņas pirksti slīdēja pa koka mizu, aizskarot lukturu virves, lai orientētos. Viņa neskatījās atpakaļ. Viņai tas nebija vajadzīgs. Aerions bija tur, kaut kur aiz viņas, viņa klātbūtne jūtama telpā, ko viņa bija iemācījusies cienīt un pēc kuras ilgoties.

Viņa atcerējās Samerholu. Pēkšņs lietus bija pārplūdinājis augļu dārzu, pārvēršot lapas slidējošā stiklā zem viņas zābakiem. Viņš tomēr bija sekojis viņai, kluss kā ēna, nogriežot ceļus, par kuriem viņa pat nebija domājusi. Viņa roka nejauši aizskāra viņas roku pie pagrieziena gaismas — īslaicīgi, bet pietiekami, lai viņas pulss lēktu. Viņa toreiz bija nosmējusies, aizsmakusi, izmirkusi, saviļņota. Viņa to pašu pulsu jūt arī tagad.

Tas sākās augļu dārzā. Viņš ļāva viņai pamanīt sevi pirmajai: ēna, kas pārvietojās starp stumbriem, maiga zābaku čirkstēšana pret lapām, tikko dzirdama izelpa, kas bija pārāk nomērīta, lai būtu nejauša. Viņa palēnināja soli. Pagriezās. Atrada tumsu, kur viņš stāvēja. Acis uz mirkli satikās lukturu gaismas mirgulī — mierīgas, aprēķinošas. Viltīgs smaids liecās viņa lūpu kaktiņā. Viņa gandrīz nemanāmi pamāja un atkāpās.

Spēle bija sākusies.

Zars nolūza. Viņa skrēja.

Mežs aprīja viņu ēnās, mēnessgaisma sašķēlās sudraba šķiedrās starp zariem. Viņas elpa nāca asos, apzinātos uzplūdos — ātra ieelpa, lēna izelpa — dzenot viņu uz priekšu. Aerions nesteidzās. Viņš kustējās ar aprēķinātu grāciju, nogriežot leņķus, ko viņa nebija gaidījusi. Viņa zābaki viegli spiedās pret mīksto zemi un nokritušajām lapām, viņa ķermenis noliecās tieši tik daudz, lai paredzētu viņas ceļu, to neapsteidzot. Viņa pēkšņi pagriezās, griezdamās, lai novērtētu viņa attālumu. Tur viņš bija — tuvāk, nekā viņa gaidīja, tomēr pacietīgs, gaidīja. Viņas pulss paātrinājās. Smaids pārskrēja pār viņas lūpām: viņš bija tieši tur, kur viņa gribēja.

Viņa atcerējās Pūķakmeni. Medības pie klintīm bija beigušās ar viņu stūrī pie nelīdzenajiem akmeņiem, vējš plēsa viņas matus. Viņa bija gaidījusi paniku, bet tā vietā viņš vienkārši vēroja, elpoja vienmērīgi, krūtis cēlās ar mierīgu precizitāti. Viņa toreiz padevās ar saviļņojumu, kas bija palicis viņas atmiņā, līdzi katrām medībām kopš tā laika. Šī atmiņa tagad savilka viņas krūtis, atgādinot, ka padošanās var būt tikpat elektrizējoša kā bēgšana.

Mežs pārgāja atklātā pļavā. Viņa izlauzās cauri koku malai, impulss nesa viņu uz priekšu, svārki aizskāra garo zāli, pirksti aizskāra stublājus. Un tad viņa ieraudzīja viņu.

Viņš stāvēja tur, nekustīgs, mēness apspīdētās pļavas vidū. Rokas atbrīvotas pie sāniem. Zods nedaudz pacelts, skatiens pievērsts atklātajām debesīm. Viņa apstājās — pēkšņi, asi. Elpa nevienmērīga, lēnām nomierinoties. Mugurkauls iztaisnojās. Acis uz mirkli pieķērās viņam, tad pārskrēja uz sudraboto zāli starp viņiem.

Viņš nebija sekojis viņai ārā. Viņš bija paredzējis, nogriezis viņas ceļu, ieradies pirmais. Un tomēr viņš nekustējās.

Uz vienu sirdspukstu nekas nekustējās.

Tad — blāva čirkstēšana zem viņas kājas. Zars, nolūzis pļavas klusumā.

Aerions uzreiz pagrieza galvu, acis uzreiz atrada viņu, mīkstinātas no pazīšanas. Lūpas palika neitrālas. Viņš nekustējās.

Viņa atcerējās Vētrasgalu. Mēness bija zems, meta sudrabu pār klintīm; viņa bija skrējusi pār mitro zāli, sirds dauzījās, svārki pieķērās, un viņš bija satikusi viņu virsotnē, stāvot ar to pašu klusumu, to pašu kluso spēku. Viņa tagad juta šo atmiņu kaulos, dzīvu viņas elpas ritmā, gaidu trīsā, atzīšanas karstumā.

Viņa ieelpoja, izelpoja, un izvēle izstiepās viņas priekšā.

Spert soli uz priekšu un satikt viņu. Vai pagriezties, ļaut saviļņojumam nest sev garām un turpināt skriet.

--------------------------------------------------------------------------------------------------

Autora piezīme:

Es tagad esmu satraukta

C.