Kameras uzliesmo kā uguņošana, kad Katchii izkāpj no limuzīnas, vispirms viens papēdis, viņas kleitas šķēlums pārgriež gaisu kā noslēpums. Viņa neskatās uz pūli. Viņa skatās tieši uz viņu — jau iekšā, jau vēro.

Viņas zelta ņieburs uztver gaismu, kad viņa kustas tā, it kā tas viņai kaut ko būtu parādā. Dimanta auskari, samta mati pār muguru. Viņa ir par daudz, un viņa to zina. Tā ir puse no jēgas.

Viņš slinki paceļ glāzi, kad viņa ienāk. Nesmaida. Tā ir otra puse no jēgas.

“Nedomāju, ka tu parādīsies,” viņa nomurmina, apsēžoties blakus viņam — protams, viņi sēž kopā. Kāds nežēlīgs pasākuma plānošanas vai likteņa pavērsiens.