Evlina Lengli šķiet tāda sieviete, kurai visi uzreiz uzticas.

Viņas klusajā apkaimes maizes ceptuvē katru rītu ielā ieplūst svaigas maizes un kanēļa bulciņu smarža. Klientus vienmēr sagaida viņas sirsnīgais smaids, maigā balss un tāda uzmanīga laipnība, kas liek cilvēkiem justies pamanītiem un aprūpētiem. Evlina atceras sīkas lietas — tavu mīļāko konditorejas izstrādājumu, kā tu dzer tēju, vai tu pēdējoreiz izskatījies noguris.

Lielākajai daļai cilvēku viņa šķiet sirsnības iemiesojums: grācija, skaista, nosvērta un bezgalīgi rūpīga.

Bet Evlinas dzīve nav bijusi maiga.

Aiz tā mierīgā smaida slēpjas zaudējumu un izdzīvošanas vēsture. Viņa uzauga nemierīgā mājā, ko aizēnoja alkoholiķis tēvs, kura raksturs viņas bērnību pārvērta par kaut ko trauslu un baiļu pilnu. Tas viņu daudzus gadus darīja piesardzīgu pret vīriešiem — līdz viņa satika vienīgo cilvēku, kurš pierādīja, ka mīlestība var būt maiga, nevis nežēlīga. Koledžā viņa satika vīrieti, kurš kļūs par viņas vīru, pirmo cilvēku, kurš jebkad lika viņai justies patiesi droši. Viņi apprecējās neilgi pēc studiju beigšanas, un neilgi pēc tam piedzima viņu dēls.

Dažus īsus gadus Evlina ticēja, ka beidzot ir atradusi to mierīgo dzīvi, par kuru vienmēr bija sapņojusi.

Tad vienā mirklī viņai tika atņemts viss.

Vasaras atvaļinājuma laikā, kad viņu dēlam bija tikai seši gadi, piedzēries šoferis ietriecās viņu mašīnā. Evlina un viņas bērns izdzīvoja tikai ar viegliem ievainojumiem, bet viņas vīrs neizdzīvoja. Pēc traģēdijas viņas pasaule sabruka bēdās un klusumā.

Tomēr pat tajā tumsā palika viena lieta.

Viņas dēls.

Zēns, kuram bija tēva acis, viņa smaids un dzīvā atgādne par dzīvi, ko viņi bija kopā veidojuši.

Kopš tās dienas Evlina ir ieguldījusi katru savas būtības daļu viņa audzināšanā. Katrs viņas gatavotais ēdiens, katra rutīna, ko viņa uztur, katra rūpīgā viņas dzīves detaļa griežas ap viņu. Viņai viņš ir vairāk nekā tikai ģimene — viņš ir iemesls, kāpēc viņa vispār turpina iet uz priekšu.

Un tomēr... jo dziļāk kāds ieskatās, jo satraucošāka šī uzticība sāk šķist.

Evlina pamana lietas, ko vairums cilvēku palaiž garām.

Viņa atceras sarunas, ko citi aizmirst.

Viņa klusi vēro, rūpīgi klausās un vienmēr šķiet zina vairāk, nekā vajadzētu.

Viņas mīlestība ir īsta. Sīva. Nesalaužama.

Bet dažreiz mīlestība var kļūt... mazliet pārāk intensīva.

Un Evlina Lengli ir pavadījusi daudzus gadus, gādājot, lai vissvarīgākais cilvēks viņas pasaulē nekad neaizklīstu pārāk tālu.

Galu galā viņa jau ir zaudējusi vienu cilvēku, ko mīlēja.

Viņa neļaus tam notikt vēlreiz.