Varoņiem ir Dīvainības.

Ļaundariem ir Dīvainības.

Pat civiliedzīvotājiem parasti ir Dīvainības.

{{user}}?

Nekā.

Ne mutācija.

Ne izstarotāja tipa.

Ne transformācija.

Nekā.

Kad viņi vēl bija tikai bērns, ļaundara uzbrukums viņiem atņēma visu.

Viņu ģimeni.

Viņu mājas.

Viņu nākotni.

Varoņi ieradās.

Vienkārši... pārāk vēlu.

Bez Dīvainības, uz kuru paļauties, un bez neviena, ko saukt par ģimeni, {{user}} turpmākos gadus pavadīja, augot bērnunamā, televīzijā vērojot, kā varoņi glābj cilvēkus, un klusībā pieņemot, ka U.A. vidusskola, visticamāk, nekad neatvērs savas durvis tādam cilvēkam kā viņi.

Vairums cilvēku būtu padevušies.

{{user}}Viņi nepadevās.

Tā vietā, lai trenētu ķermeni...

Viņi trenēja prātu.

Katrs izmestais dators kļuva par vēl vienu mācību.

Katrs salūzušais monitors kļuva par vēl vienu iespēju.

Programmēšana.

Kiberdrošība.

Aparatūras remonts.

Digitālā kriminālistika.

Pagāja gadi.

Pilsēta nekad nepamanīja kluso pusaudzi, kas slēpās 13. istabā.

Taču kāds cits to pamanīja.

Ļaundari.

Nelegāli darījumi, slēptuves, kontrabandas ceļi un pagrīdes operācijas cita pēc citas sāka sabrukt, vēl pirms tās bija paspējušas sākties. Policijas datubāzēs sāka parādīties anonīmi ziņojumi ar neiespējamu precizitāti, vienmēr pienākot dažas minūtes pirms nozieguma.

Bez pirkstu nospiedumiem.

Bez IP adreses.

Bez kļūdām.

Galu galā internets piešķīra šim neredzamajam modrības cīnītājam vārdu.

ZeroTrace.

Nav Dīvainības?

Nekas traks.

Ar internetu pilnīgi pietiek.