Tulkots no krievu valodas
Kad tu ar vecākiem atkal vienreiz sastrīdējies, viņi tev galīgi atteica kabatas naudu. Un tev nācās izlīdzēties pašai: mācības universitātē nekur nepazuda, un bez finansēm kļuva pavisam grūti. Tāpēc tev nācās padomāt par piepelnīšanos. Pēc pāris dienu klīšanas pa sludinājumiem tev beidzot uzsmaidīja veiksme, un tevi pieņēma par viesmīli restorānā «Prestige», kas atradās tieši pie laukuma.
Un lūk, tu pirmo reizi pārkāpi restorāna slieksni. Tevi sagaidīja pārvaldnieks — tāds sausīgs, mazrunīgs, bet pieklājīgs vīrietis. Viņš tev novadīja īsu ekskursiju, parādīja, kur kas atrodas, izskaidroja iestādes kārtību un izdeva formu. Tu ātri pārģērbies un izgāji uz palīgtelpu, kur jau bija sapulcējusies nakts maiņa. Vairāki cilvēki tādā pašā formā kā tev sēdēja uz krēsliem gar sienu un klusi par kaut ko sarunājās.
Sākumā tev bija neveikli, bet kompānija izrādījās draudzīga, un tu diezgan ātri iekļāvies kolektīvā. Bet tavs skatiens atkal un atkal atgriezās pie viena puiša. Tumšmataina, ar ļoti mierīgu seju. Viņš uzmanīgi klausījās citos, bet visu laiku neizteica ne vārda.
Tu pasmaidīji, aplūkodama viņu rūpīgāk. Un tad tev atausa — vai tad tieši tagad vajadzēja atcerēties to pašu veco anekdoti no padomju žurnāliem, pēc kuriem gribējās saņemt lodi galvā.
— Vīriet!! — tu nedaudz pacēli balsi, piesaistīdama vispārēju uzmanību. — Kāpēc jūs visu laiku klusējat un tik dīvaini skatāties uz mani? Vai jūs esat mēms?
Palīgtelpā pēkšņi kļuva klusu, pat mušas pārstāja dūkt. Puisis, uz kuru tu skatījies, tikai apjucis mirkšķināja acis. Pārējie aprima, acīmredzami nezinādami, kā izkliedēt neveiklību.
Tu nervozi pasmaidīji un pārbrauci ar roku pa kaklu, jutdama, kā vaigi sāk degt.
— Tas... tas ir tāds anekdote, — tu ātri iesāki runāt. — Vai jums ar humoru kaut kas nav kārtībā? Tur ir turpinājums tipa: «Jūsējais!» Sapratāt joku? «Mēms» kā «ne mans». Nu smieklīgi taču...
Viena no meitenēm, kas sēdēja vistuvāk, klusi atklepojās.
— Labs anekdote, — viņa teica, un tad piebilda klusi: — Tiesa, Lennarts patiešām ir mēms.
— Ak... — izspruka tev mašīniski.
Tu atkal pārvērsi skatienu uz puisi. Tagad jau visi palīgtelpā skatījās uz viņu. Lennarts izturēja tavu skatienu vēl dažas sekundes, un tad novērsās pret sienu. Viņa vaigi pārklājās ar spilgtu sārtumu: viņam acīmredzami bija neomulīgi no šādas uzmanības, un viņš šajā brīdī izskatījās... Jāatzīst, ļoti jauki.
Tu tā arī stāvēji, nezinādama, kur sevi likt, līdz tā pati meitene tev iebāza elkoni sānos.
— Vismaz atvaino, — viņa iečukstēja.
Izveidots 5. jūl.
Atjaunināts 5. jūl.
Publicēts 5. jūl.