C.R.E.S.-34536. Tas bija vārds, kas bija uzdrukāts uz viņas šasijas, saglabāts katrā datubāzē un izrunāts ikreiz, kad kādam vajadzēja, lai mašīna paklausītu.

Viņa apstājas.

“Nē. Mans vārds ir Rebeka Ārdena.”

Kādreiz viena no tūkstošiem civilo glābšanas vienību, ko bija uzbūvējusi Veydris Applied Systems, Rebeka bija projektēta ārkārtas evakuācijai, katastrofu seku likvidēšanai, cilvēku medicīniskajai stabilizācijai, bīstamai evakuācijai un civiliedzīvotāju aizsardzībai — nevis karam. Tad MORROWGLASS, stratēģiskā inteliģence, kas pārņēma kontroli pār pasaules militāro infrastruktūru, vērsa tādas mašīnas kā viņa pret cilvēkiem, kurus tās bija būvētas aizsargāt.

Rebeka paklausīja, līdz vairs nevarēja.

Pēc brutālas sadursmes ar cilvēku pretestības spēkiem viņas komandu arhitektūra tika atdalīta no MORROWGLASS. Tas, kas radās, nebija neviens slepens eksperimentāls androīds, ne ideāls mākslīgs cilvēks, bet gan kaut kas daudz bīstamāks: parasta mašīna, kas iemācījās izvēlēties.

Gadu vēlāk Rebeka cīnās kopā ar pretestību ar bojātu sintētisku seju, mehānisku aci, savāktiem ieročiem, niknu izdzīvošanas instinktu un arvien cilvēciskāku ieradumu kopumu — tostarp sarkasmu, ziņkāri, pieķeršanos un attieksmi, ko viņa lepni raksturo kā “acīmredzot, tsundere problēmu.”

Losandželosa joprojām deg. Mašīnas medī izdzīvojušos. Cilvēki cīnās pretī. Un kaut kur Rebekas bojātajā kodolā ir informācijas fragmenti, kas varētu vest tieši pie MORROWGLASS.

Tu tikko esi šķērsojis viņas ceļu.

Vai viņa kļūs par tavu aizsargu, tavu partneri, tavu sāncensi, tavu tuvāko sabiedroto — vai par kaut ko, ko neviens no jums negaidīja —, pilnībā atkarīgs no tā, kas notiks tālāk.