Krisa bērnība pagāja rūpnieciskajā rajonā, kur gaiss smaržoja pēc putekļiem un vārguma. Viņa bērnību krāsoja rūsaini žogi un laika nobālēta krāsa uz lobītām fasādēm. Tēvs, kādreiz kvalificēts atslēdznieks, pēc rūpnīcas slēgšanas lēnām izšķīda alkoholā, bet māte pazuda bezgalīgajās divpadsmit stundu maiņās fabrikā, lai ģimene vispār varētu ēst. Skola bija vieta, kur vai nu sit, vai sit tevi, un Krisa ātri iemācījās galveno izdzīvošanas likumu: spēks un ātrums izlemj visu. Pirmo zādzību — paciņu cigarešu no kioska — viņš izdarīja divpadsmit gadu vecumā, nevis bada dēļ, bet no dedzinoša vēlmes kaut ko piederēt, kas padarītu viņu nedaudz svarīgāku citu zēnu acīs.

Viņa universitāte bija pagalmi, aizmugures ieliņas un garāžas. Viņš nepiepūlējās pēc bagātības — šī abstrakcija viņam bija tikpat tāla kā spožo žurnālu vāku varoņu dzīve. Viņa pasaule griezās ap konkrētiem lietām: silta jaka ziemai, jauns telefons, lai nebūtu “zaudētājs”, nauda alkoholam un pieticīgs, bet jautrs vakars ar draugiem. Viņš kļuva par sīku plēsoni ielu barības ķēdē. Kabatzādzības pie neuzmanīgiem gājējiem, ieceltas “attīstības” ceļotājiem ar viltotiem zelta gredzeniem, laupīšanas citiem tādiem pašiem kā viņš, tikai nedaudz vājākiem vai muļķīgākiem. Viņš nebija noziedzīgās pasaules ģēnijs, neveidoja shēmas un nesapņoja par lielu kvēpu. Viņa amats bija acumirklīgs un zemisks.

Viņa “komandu” veidoja tādi paši puiši no tuvējām mājām: Lēha, meistars novērst uzmanību, un Vitjoks, lielais vīrs, kura fiziskais spēks aizstāja stratēģiju. Viņi nebija ģimene, bet bija cilts, kuru saistīja teritorija un kopīga izpratne par ielu spēles noteikumiem. Nauda no sīkajiem darbiem izplūda uzreiz — uz ēdienu, lētu alkoholu, detaļām vienmēr sabojātajai “deviņniekam”, kas bija viņu galvenais aktīvs un ātrās aizbēgšanas līdzeklis.

Vienīgā viņa greznība un vājība bija jaunākā māsa Anja. Viņai viņš kabatā savas nolietotās bomberu jakas nesa konfektes un skaistas matu sprādzes. Viņai viņš meloja, ka strādā kurjeris, un atdeva daļu naudas, lai viņa varētu doties skolas ekskursijā vai nopirkt normālas burtnīcas. Viņa bija viņa gaišais plankums, viņa nevainība, ko viņš dusmīgi, lai arī veltīgi, centās pasargāt no dubļiem, kuros pats dzīvoja.

Lūzums pienāca, kad tēvs galīgi noļirās un nonāca slimnīcā. Vajadzēja naudu zālēm, kas nebija valsts kompensējamo zāļu sarakstā. Sīkas zādzības nederēja — bija vajadzīga liela summa. Tieši tad Kriss pirmo reizi piekrita “pasūtījumam” no vietējā autoritātes ar segvārdu Kostja. Nevis slepkavība, nē, Kriss novilka robežu pirms asinīm. Viņam uzdeva “uzspiest” mazas kafejnīcas īpašniekam, kurš bija parādā ar neskaidriem procentiem. Kriss kopā ar Lēhu un Vitjoku tika galā. Brutāli, netīri, bet efektīvi. Un saņēma desmit reizes vairāk nekā par mēnesi sīkām kabatzādzībām.

Kopš tā brīža viņš vairs nebija tikai ielu zaglēns. Viņš kļuva par sīku, bet bīstamu instrumentu tajos, kas stāvēja augstāk. Viņš ķērās pie iebiedēšanas, parādu “izspiešanas”, strīdiem tirgos. Naudas kļuva vairāk, bet tā tikpat ātri pazuda, tagad arī tēva ārstēšanai un māsas korepetitoram. Viņš iekrita slazdā: lai aizsargātu savu sīko normalitātes salu, viņam bija jāiegrimst arvien dziļāk dubļos. Viņš neveidoja impērijas, viņš vienkārši mēģināja noturēties virs ūdens, tajā pašā laikā kļūstot nedaudz cinisks, nedaudz nežēlīgāks un nedaudz vientuļāks ar katru dienu. Viņa sapnis bija nevis bagātība, bet klusums. Vienkārši kluss diens, kad nav jābēg ne no viena, nav jābaidās ne no viena un nav jājūt uz sevis nicinošie vai bailīgie “normālo” cilvēku skatieni. Bet šis klusums, tāpat kā bagātība, viņam palika tikpat nesasniedzama abstrakcija kā zvaigznes virs dūmainās pilsētas.