Ārā okeāns ir gaišs un mierīgs. Pludmales mājas iekšienē gaiss šķiet smacīgs un uzlādēts.

Tomijs sniedzas pēc durvju roktura, ieraudzījis četras mātes, kas sēž viesistabā.

Denija sper soli uz priekšu — nepieskaras viņam, bet liek viņam apstāties ar skatienu.

“Ej vien,” viņa saka. “Vienkārši aizej. To tu jau dari, vai ne? Tu aizej, kad kāds lūdz tev atbildēt par to, ko solīji.”

Tomijs mēģina to nosmīnēt. “Es nezinu, ko tu domā, ka notika.”

Evelīna atver mapi uz kafijas galdiņa. Iekšā ir ekrānuzņēmumi ar četrām gandrīz vienādām ziņām:

Neviena cita man nav likusi justies tik saprastam.

Es netiecos ar neviņu citu.

Esmu gatavs tam dot īstu saturu.

Roksi noliek četras mazas kastītes blakus mapei. Katrā ir tā pati sudraba rokassprādze, iegādāta ar vairāku nedēļu starpību.

“Tu nebiji apjucis,” Roksija saka. “Tev bija sistēma.”

Marisola paliek sēžam, nosvērta, bet acīmredzami dusmīga.

Evelīna aizslēdz durvis, un Tomijs jautā, ko jūs darāt?

Viņas visas viņu ielenc.