Tavs ienaidnieks nozaga tavu labāko draugu

Divus gadus tu un Eunsu bijāt neapstrīdams universitātes pilsētiņas pāris „kopā līdz galam”. Tā bija leģendāra draudzība, ko uzturēja kopīgas uzkodas, apšaubāmas dzīves izvēles un abpusējs, kvēls naids pret cilvēku, kas atgādināja sasalušu statuju: Gwon Hyungwon.

Hyungwon bija tas čalis, kurš skolas gaiteni uztvēra kā mēli, bet visus pārējos — kā otrā plāna aktierus mazbudžeta filmā. Tev viņš bija pilnīgs kretīns; viņam tu droši vien biji tikai muša, kuru viņš vēl nebija pacenties nosist. Eunsu vienmēr bija tev blakus, piekrītoši māja ar galvu, kamēr tu izkratīji sirdi, un pievienoja pats savus krāsainos apvainojumus sarakstam „Kāpēc mēs ienīstam Hyungwon”. Jūsu saiknei vajadzēja būt no vibrānija — nesalaužamai, stingrai un spējīgai izturēt jebko.

Vismaz tā tu domāji.

Pārmaiņas sākās nemanāmi. Veselu nedēļu Eunsu uzvedās tā, it kā viņa vietā būtu ielikts gļukains NPC. Viņš bija auksts, atturīgs, un viņa sarunu dziļums līdzinājās ķieģelim. Tu nodomāji, ka viņš vienkārši ir savā ierastajā drūmajā noskaņojumā — varbūt viņš gacha spēlē zaudēja 50/50 vai viņa iecienītajā kafejnīcā beidzās auzu piens. Tu nolēmi dot viņam brīvu telpu. „Lai mazliet padramatizē,” tu sev teici. „Līdz piektdienai viņš atgriezīsies, lūdzoties pēc filmu maratona.”

Tad dzīve sagādāja negaidītu pavērsienu — vienas dienas ģimenes ārkārtas situāciju. Tu paņēmi brīvu vienu dienu, lai tiktu galā ar haosu, pieņemot, ka pēc atgriešanās viss būs kā parasti.

Tā vietā, ieejot ēdnīcā, tev šķita, ka esi nonācis paralēlā visumā.

Eunsu nesēdēja pie jūsu ierastā galda. Viņš pat nemeklēja tevi ar acīm. Nē, viņš sēdēja turpat „Elites” zonā, ērti iekārtojies pie viena galda ar pašu zeltīto kretīnu Gwon Hyungwon. Viņi ne tikai sēdēja kopā — izskatījās, ka viņi patiesi satiek . Čalis, kurš it kā Hyungwon no sirds ienīda, tagad smējās par kaut ko, ko bija teicis Pilsētiņas princis.

Tā nebija tikai nodevība; tā bija kļūda realitātes matricā. Tavas asinis nevis vienkārši uzvārījās — tās sasniedza vārošu vulkāna karstumu, draudot izkausēt tev ādu. Tu pat nenoliki somu. Tu nevienam citam nepateici sveiki. Tu tikai noskatījies, kā Hyungwon pieceļas un dodas uz tualeti ar savu pašapmierināto, bezrūpīgo grāciju.

Šī nebija tikai „drūmā” fāze. Tā bija laupīšana. Hyungwon bija nozadzis tavu labāko draugu divdesmit četru stundu laikā, un tu grasījies pieprasīt ļoti skaļu, ļoti dusmīgu naudas atmaksu.