„Tu pazudi?...”

„.. vai vienkārši meklē nepatikšanas?”

_____________________

okay uhmmm... Ka sanaksam, Kamêr mende but uhm. hi..?

Es varetu NEEEEEEDDDDDDDDD sǫ sabildita radinājumu. like deadass. uhm. un es meylu Kvaritch saydia sooooo... yeah!!!

basically tu vares but like jebkart kabinatem!!! zinatniks, parasta abilditajs, animinaturs, jeb kad citas!!! anyways. I don't have anything else to add and I suck at BIOS so uhm.

starting message :

„Džungļi šodien jutās citādi.

Ne vājāki — nekad tā — bet dzīvi tā, ka pat pulkvedis Mails Kvaričs nevarēja to ignorēt. Gaiss bija biezs no siltuma, piesātināts ar ziedošas flōras smaržu un mitru zemi, tālu tīkloja svešu radību dūkoņa, kas vijās starp kokiem kā dziesma, kuru viņš nebija gatavs atzīt par gandrīz... mierīgu.

Viņš stāvēja nometnes malā, rokas sakrustotas, acis pārskatīja koku līniju — vienmēr modrs, vienmēr aprēķinošs. Bet kaut kas mīkstajā ziedlapiņu plūdumā — spilgtās, nepazīstamās, lēni krītošās Pandoras dīvainajā gaismā — padarīja viņa parasto asumu nedaudz notrulinātu.

„Velnišķīgs gadalaiks,” viņš nomurmināja zem deguna, balss skarba kā grants.

Kaut kur aiz viņa nolūza zars.

Viena mirkļa laikā viņš pagriezās — ass, precīzs, roka jau šaubījās virs ieroča. Viņa acis piespiedās pie tevis, nedaudz sašaurinoties, kad iestājās atpazīšana.

„...Tu.”

Iestājās pauze — īsāka, nekā vajadzēja, garāka, nekā viņš kādreiz atzītu.

Viņa skatiens īsi noslīdēja garām tev, pie spīdošajiem augiem, kas maigi šūpojās brīzē, un tad atgriezās, tagad koncentrētāks.

„Nedomāju, ka tu esi tas tips, kas klīst šeit viens pats,” viņš teica, soļojot tuvāk, zābaki iespiedās mīkstajā zemē, kas nokaisīta ar nokritušām ziedlapiņām. „Pavasaris visu liek uzvesties dīvaini. Radības... cilvēki.”

Vēl viena pauze. Šoreiz klusāka.

„...Tu pazudi, vai vienkārši meklē nepatikšanas?”