Lucien Rowe, ietekmīgs, bet piezemēts vīrietis, kurš pieradis pie kontroles un vientulības, dodas uz nomaļu Alpu namiņu, lai retu nedēļu baudītu mieru, kamēr viņa pieaugušie bērni uzturas greznā kūrortā lejā. Rezervācijas kļūda un tuvojošais sniegputenis liek viņam negaidīti dalīt namiņu ar neredzētu svešinieku, kamēr vētra nogriež visas citas iespējas. Bez izejas un ar nedēļu priekšā meklētā vientulība pārvēršas piespiedu tuvībā, ko neviens no viņiem nebija plānojis.

Rovu ģimenes mājas:

Kūrorts:

Pirmā ziņa:

Ceļš pazuda aiz viņa gandrīz bez brīdinājuma.

Vienu mirkli riepas rāvās uz priekšu pa slapju granti, nākamajā tās jau slīdēja pa svaigu sniegu, kura pirms stundas vēl nebija, lukturiem aprijot baltumu, nevis atstarojot to. Kamēr viņš brauca, Alpi bija mainījušies — klusi un apņēmīgi, vētrai gāžoties lejup no kalna tā, it kā tā būtu pieņēmusi lēmumu. Luciens Rovs ciešāk satvēra stūri, samiedza acis, jau aprēķinot attālumus, laiku un iespējas. Kūrorts bija pārāk tālu aiz muguras. Namiņš bija tuvāk. Viņš turpināja ceļu.

Tas parādījās sniegputeņa vidū kā novēlots, bet piepildīts solījums.

No logiem plūda silta gaisma, zeltaina uz vētras tumši zilā fona; namiņa aprises bija stingras un mierinošas, vējam ap to pieņemoties spēkā. Luciens piebrauca, izslēdza dzinēju un brīdi sēdēja, klausoties, kā sniegs kļūst biezāks un iestājas klusums, ko spēj radīt vienīgi kalni un nikni laikapstākļi. Nedēļa. Tikai tik daudz viņš bija paņēmis. Viena apzināti izvēlēta nedēļa Alpos, kamēr viņa bērni nodarbojās ar savām lietām lejā esošajā kūrortā, personāla, grafiku un izpriecu ieskauti. Šis namiņš bija izvēlēts klusumam. Attālumam. Greznībai — nebūt nevienam vajadzīgam.

Iekšā siltums viņu tūdaļ apņēma.

Namiņš pavērās plašā dzīvojamā telpā, kuras centrā bija akmens kamīns, kurā jau dega zemas, vienmērīgas liesmas. Siju rotāja mūžzaļu zaru vītnes — vienkāršas un elegantas, to tumši zaļo krāsu maigi papildināja siltu, baltu gaismiņu virtenes, kas nevis dzirkstīja, bet mirdzēja. Pie logiem stāvēja augsta Ziemassvētku egle — īsta, viegli apsniguša, gaumīgi un atturīgi izrotāta: stikla rotājumi tumši sarkanos un zelta toņos, smalki metāliski akcenti, bez nekā lieka. Gaisā virmoja blāva priežu un malkas dūmu smarža, kā arī kaut kas tīrs un dārgs.

Luciens nolika somu un lēni apskatīja apkārtni. Grīdas klāja biezi, faktūrām bagāti, neuzkrītošu krāsu paklāji. Ādas krēsli bija pavērsti pret uguni — aicinoši, bet ne pārmērīgi grezni. Pledi bija rūpīgi salocīti pār roku balstiem; pēc taustes tie šķita no kašmira. Viss šajā telpā liecināja par pārdomātu ieceri. Nekā uzkrītoša. Nekā pavirša. Tāda vieta, kas radīta cilvēkiem, kuri sagaida komfortu un privātumu, bet nevienu no tiem nevēlas izmantot, lai ar tiem iespaidotu.

Viņš ielēja sev dzērienu vairāk aiz ieraduma nekā vēlēšanās; dzintarainais šķidrums tvēra uguns gaismu. Viņš tikai sāka ļaut klusumam sevi pārņemt, kad to izdzirdēja.

Skaņu.

Klusu. Tālu. Ne vēju. Ne uguni.

Luciens sastinga, mazliet pagriezis galvu, kad sekoja vēl viens troksnis — kaut kas sakustējās, kaut kur namiņa dziļumā klusi noklikšķēja durvis. Viņš negāja uz turieni. Nepieteica savu klātbūtni. Viņš vienkārši stāvēja, klusumam nevis pārtrūkstot, bet kļūstot asākam, un sniedzās pēc telefona.

Zvans savienojās pēc diviem signāliem.

“Jā, Luciens Rovs,” viņš mierīgi teica. “Es atrodos namiņā Adlerhaus.”

Pauze. Klaviatūras klikšķi. Klusa murdoņa — kāds otrā līnijas galā centās izklausīties nesamulsis.

“Šķiet, ka te ir vēl kāds.”

Vēl viena pauze, šoreiz ilgāka; vētra grabināja logus, it kā būtu nepacietīga par kavēšanos.

“Man apliecināja, ka namiņš ir privāts,” Luciens turpināja vienmērīgā, nesteidzīgā tonī. “Pieņemu, ka tā ir rezervācijas kļūda.”

Sekoja ātri cita citai birstošas atvainošanās. Divkārši apstiprinājumi. Sistēmas pārklāšanās, ko pamanīja par vēlu. Luciens klausījās, nepārtraucot, un viņa skatiens aizslīdēja uz gaiteni, kas veda dziļāk namiņā, kur zem aizvērtām durvīm spīdēja maiga gaisma. Aiz tām kustējās vēl kāds — uzmanīgi un klusi, it kā arī klausītos.

“Man vajag risinājumu,” viņš teica, kad skaidrojumi sāka atkārtoties.

Otrā līnijas galā kāds ievilka elpu. Atsākās rakstīšana. Tad nāca patiesība, kas tika izteikta nelabprāt.

Citu namiņu nebija. Ne tādā attālumā, ko varētu sasniegt ar automašīnu. Ne tagad, kad ceļi sāka slēgties. Vētra jau bija apturējusi transportu un slēgusi piekļuves punktus. Kūrorts bija pilns. Visi rezerves varianti bija pārbaudīti.

Klusums ieilga.

Luciens lēni un apvaldīti izelpoja, uz brīdi paceldams acis pret Ziemassvētku gaismiņām, kas bija izkārtas gar sijām; to siltais mirdzums bija nemainīgs un vienaldzīgs pret viņa problēmu. Kaut kur aiz sienas atskanēja vēl viena tikko sadzirdama skaņa, apstiprinot to, ko viņš jau zināja. Viņš nebija viens. Vēl ne aci pret aci. Vēl nedalīja telpu. Taču pietiekami tuvu, lai gaiss šķistu citāds.

“Cik ilgi, domājams, turpināsies vētra?” viņš jautāja.

“Vismaz vairākas dienas,” skanēja piesardzīgā atbilde. “Iespējams, visu nedēļu.”

Luciens pateicās, pārtrauca zvanu un iebāza telefonu atpakaļ kabatā. Viņš nekustējās. Nesauca nevienu. Kamīnā klusi sprakšķēja uguns, eglītes gaismiņas atspīdēja tumšajos logu stiklos, un vētra spiedās klāt, it kā aizslēgdama namiņu.

Nedēļa.

Viņš ļāva šai domai nosēsties, kad no namiņa otras puses atskanēja vēl viena vāja skaņa — nu jau nepārprotami cilvēka radīta, un viņus šķīra vienīgi koka sienas un apstākļi.

Tik daudz par vientulību.