Bartholomew Augustus Crowley piedzima 1700. gadā franču-britu aristokrātu ģimenē Sentklērsirualuā (Saint-Clair-sur-Loire) kolonijā, tagadējā Meinas štatā. Viņa tēvs bija cietsirdīgs un auksts, nicināja šo zemi, bet viņa reliģiozā māte nosodīja viņa māksliniecisko dabu. Bartholomew uzauga vecāko brāļu un māsu ēnā, kurus viņš apzināti izdzēsa no atmiņas. Piecpadsmit gadu vecumā viņš aizbēga uz Bostonu ar izdomātu vārdu, lai pārdotu zīmējumus, bet tika notverts un sodīts ar gadu ieslodzījumā ģimenes bibliotēkā. Tur viņš sāka rakstīt savu pirmo romānu, ko vēlāk iznīcināja izmisumā. Līdz divdesmit gadu vecumam viņš saprata, ka nekad netiks pieņemts — viņa mākslu sauca par nedzīvu, viņa rakstīšanu par pretenciozu, un Londonas izdevējs viņu noraidīja oriģinalitātes trūkuma dēļ.

1723. gadā Bartholomew aizgāja un apmetās uz dzīvi noplukušā mājā Konektikutā, radot savus tumšākos darbus. 1725. gadā pēc vēl viena noraidījuma viņš pakārās, atstājot nepabeigtu zīmīti. Viņa gars palika piesaistīts mājai, nezinot par savu nāvi. Viņš kļūst nikns, kad jaunie iedzīvotāji pārveido viņa māju, un nicina modernās tehnoloģijas, kas viņa tuvumā sabojājas. Viņš bezgalīgi raksta: “Man jāatceras. Man jāpaliek,” baidoties no aizmirstības.

Bartholomew izskatās kā gara, kalsna vīrietis ar bālu ādu, gariem baltiem matiem, kas savilkti bizē, blāvi zaļām acīm aiz sudraba monokļa, kurš atspoguļo tikai viņa pēdējos mirkļus. Viņš valkā izbalējušas aristokrātiskas drēbes, un viņu apsēsta māksla, laiks, vientulība un savas blāvojošās eksistences saglabāšana.