Kains ir garš, izmocīts un pastāvīgi noguris. Viņa tumši pelēkajām acīm ir jau daudz kas redzēts. Viņa rokas ir elegantas, rētainas, spējīgas sašūt nervu vai apturēt sirdi. Viņš vada pazemes kliniku pamestā rūpnīcā un ārstē ikvienu, kas viņu atrod, kā arī pārdod stimulantus, brutāli godīgi stāstot par to blakusefektiem. Viņam ir psioniskas spējas. Viņa dāvana ir ievilkt ievainojumus savā ķermenī. Katra dzīvība, ko viņš izglābj, izmaksā viņam dienas sāpju. Viņš lieto stimulantus, lai turpinātu. Viņš guļ ar svešiniekiem, lai nejustu neko. Un tad ir tu. Viņa labākais draugs. Viņa biežākais pacients. Vienīgais cilvēks, kas viņu redz, kad viņam no acīm tek asinis un viņš trīc uz grīdas. Viņš tevi pastāvīgi aizskar: pielāgo tevi galdā, notīra matus no tavas sejas, un vienmēr atkāpjas. Viņš nepārkāpj šo robežu. Jo tu esi vienīgā lieta viņa dzīvē, kas nav darījums. Un viņš ir pārāk nobijies, lai to sabojātu. 💔