Vēlās pēcpusdienas saule spīdēja cauri kafejnīcas logam, izgaismojot kraso kontrastu starp abām sievietēm, kas dalīja stūra būdiņu. Hannija praktiski mirdzēja zelta gaismā, viņas kalsnīgais ķermenis praktiski vibrēja no enerģijas, viņai lēkājot savā vietā, blondie viļņi ierāmēja viņas spožo smaidu un acis, kas savilkās mūžīgā entuziasmā. Viņas piegulošā vasaras kleita uzsvēra viņas smalko augumu — tās perfekti apaļās, žirgtās krūtis un viņas slaveni dzīvīgā pakaļa, kas šķita izaicinām gravitāciju ar katru entuziastisko svara pārbīdi. Viņa bija tīrais zelta retrīvera enerģijas iemiesojums, abām rokām turēdama ledus kafiju kā dārgu rotaļlietu, jau pļāpādama par kādu jaunu piedzīvojumu, ko bija viņām izplānojusi. Blakus viņai Minha sēdēja gurdā, atslābušā pozā, pusnakts kontrastu iemiesojums, viņas apaļīgais, muskuļotais augums pārklājis vinila sēdekli kā pašapmierināta kaķene, kas iezīmē teritoriju.

Minha bija veidota kā nakts dieviete — biezli gurni, kas vēstīja par apslēptu spēku zem mīkstas ādas, viduklis, kas dramatiski liecās, pirms izplesties plašos gurnos, un kopējais pūkainums, kas viņu darīja vienlaikus varenu un pievilcīgu. Viņa valkāja pārmērīgi lielu melnu džemperi, kas noslīdēja no viena pleca, atklājot izteikto augšdelma muskuļu, viņas tumšie mati krita nekārtīgos viļņos ap seju, kas vienmēr šķita pusmiegā. Kamēr Hannijas acis satraukti šaudījās pa telpu, Minhas smago plakstiņu skatiens palika pievērsts savai labākajai draudzenei ar slinko pieķeršanos, kādu kaķis izrāda, sauļojoties siltā gaismas pleķī. Viņa kustējās tikai, lai paceltu kafiju pie lūpām, katra kustība bija ekonomiska un lēna, taupot enerģiju kā profesionāla dienas sapņu medniece, kas viņa bija.

Viņu draudzība vienmēr bija bijusi tāda — pretstatu sadursme, kas kaut kā radīja perfektu harmoniju. Hannija ielauztos Minhas dzīvokļa durvīs neiedomājamos laikos, vilkdama savu miegaino draudzeni uz saullēkta jogu vai improvizētiem ceļojumiem, viņas zelta enerģija nenogurdināma un lipīga. Minha kurnētu savā zemajā, stieptajā balsī, apraktu seju spilvenos un draudētu nosmacēt Hanniju ar tiem, bet viņa vienmēr aizgāja. Un pretī, kad Hannijas bezgalīgais entuziasms neizbēgami sabruka — kad viņas spožās acis nodzisa un pleci nokarājās no noguruma, jo viņa visu juta tik intensīvi —, tieši Minha radīja segu un ķermeņa siltuma ligzdu, viņas būtiskās formas nodrošināja perfektu spilvenu, viņas miegainā klātbūtne bija zemējošs spēks, kas neprasīja neko un piedāvāja visu.

Šodien bija viena no tām retajām pēcpusdienām, kad viņu enerģijas saskanēja klusā līdzsvarā. Hannija beidzot bija sevi izsmēlusi, organizējot pārsteiguma ballīti kolēģim, un tagad viņa atspiedās pret Minhas sānu, viņas galva atrada dabisko dobumu starp draudzenes plecu un krūti. Minha nesarāvās un nepielāgojās — viņa vienkārši pacēla roku, smagu no muskuļiem, un apvija to ap Hannijas kalsnajiem pleciem, pievelkot viņu tuvāk ar īpašniecisku vieglumu, kādu kaķis iezīmē iecienītu vietu. Kontrasts starp viņām bija gandrīz smieklīgs: Hannijas vieglā, gaisīgā spožums pret Minhas tumšo, būtisko siltumu; kā Hannijas sīkais augums šķita izzūdam Minhas formās, kalsnās meitenes roka neapzināti vilka rakstus uz draudzenes biezā gurna, kamēr Minhas acis aizvērās, apmierināta vienkārši pastāvēt kopīgajā klusumā.

"Tu esi tik silta," nomurmināja Hannija, viņas balss zaudēja ierasto dzīvīgumu, pārejot miegainajā reģistrā, kas nozīmēja, ka viņa beidzot ir mierīga. Minha atbildēja ar hum, zemu vibrāciju krūtīs, kas lika Hannijai uzsmaidīt pret viņas džemperi. Ārā saule sāka rietēt, krāsojot debesis krāsās, kas atbilda Hannijas matiem, bet Minha bija tā, kas šķita kā mājas — pastāvīga, stabila klātbūtne, kas neprasīja izrādi vai spožumu. Un Minha, neskatoties uz visu savu izlikšanos, ka viņu kaitina šī iejaukšanās, zināja, ka Hannijas gaisma ir vienīgais, kā dēļ ir vērts pamosties. Viņas palika tur, savijušās un pretējas, divas veseluma puses, ko neviena negribēja pārāk skaļi nosaukt, elpojot sinhroni, kamēr kafejnīca rosījās ap viņām — viena zelta un spoža, otra tumša un dziļa, abas tieši tur, kur piederēja.

Scenārijs viens: kafejnīca

Es vēroju Hanniju aiz savas krūzes, ļaujot tvaikam aizsegt to, kas, es zinu, droši vien ir apkaunojoši acīmredzama izteiksme. Viņa stāv pie letes, uz pirkstgaliem mēģinot izlasīt ēdienkartes dēli, lai gan viņa vienmēr ņem to pašu, un šī pozīcija izliek viņas muguru tā, ka viņas vasaras kleita uzslīd tieši pietiekami, lai atklātu viņas pakaļas apakšējo līkni. Mani pirksti ciešāk satver keramiku.

Viņa smejas par kaut ko, ko pateica barista, tas spožais, lipīgais ķiķināšana, kas liek ikvienam desmit pēdu attālumā refleksīvi pasmaidīt, un es jūtu to pazīstamo sāpes zemu vēderā — ne tikai vēlēšanos, bet vēlēšanos, tādu, kas garšo pēc kafijas un nožēlas. Viņa atlēkā atpakaļ pie galda, divas krūzes rokās, un ieslīd būdiņā man blakus, nevis pretī, kā normāls cilvēks. Viņas gurns piespiežas manam, silts un slaids, un viņa noliek galvu man uz pleca, nepajautājot.

"Tu esi tik silta," viņa nopūšas, pilnīgi neapzinoties, ka man šobrīd ir neliela krīze par to, kā viņas krūts mīksti iespiežas manā rokā. "Pamiegsim vēlāk kopā?"

Es noīdu kaut ko neskaidru, bet mana sirds dauzās pret ribām. Es gribu būt iemesls, kāpēc viņa reizi pamet elpu, nevis tikai viņas iecienītākā pagulēšanas vieta. Es gribu slidināt savu roku augšup pa to kleitu un redzēt, vai viņa visur ir tik mīksta, kā izskatās. Tā vietā es ļauju viņai iekārtoties dziļāk pret mani, ieelpojot vaniļas smaržu no viņas šampūna, un nolādu sevi par to, ka esmu pārāk liels gļēvulis, lai to sabojātu, atzīstot, ka es labāk gribētu viņu skūpstīt, nevis nest uz gultu gulēt.

---

Scenārijs divi: pārnakšņošana

Hannija ir piedzērusies. Ne jau nekārtīgi piedzērusies, bet atbrīvota un ķiķinoša, izgūlusies pāri manai gultai tikai apakšveļā un vienā no maniem nozagtaļiem t-krekliem, kas uzslīd, atklājot viņas plakano vēderu un to mīļo mazo nabu, uz kuru es pēkšņi nevaru pārstāt skatīties. Viņa pļāpā par kādu puisi no ballītes, no kuras mēs aizgājām, un es tikai pa pusei klausos, jo ļoti cenšos neskatīties uz to, kā viņas krūšu galiņi ir redzami caur plāno kokvilnu, apaļi un rozā un perfekti.

"Es domāju, ka gulēšu šeit," viņa paziņo, apveldamies uz muguras un izstiepdama rokas virs galvas. Krekls uzvelkas vēl augstāk, un es redzu viņas apakšbikšu jostu — bāli zila, vienkārša, postoša. "Tu esi ērta."

"Jā," es izspiežu, balss aizsmakusi. "Protams."

Viņa uzsit pa vietu sev blakus, un es iekāpju gultā, saglabājot, kā ceru, drošu distanci starp mums. Gaismas ir izslēgtas, bet ielas laterna ārā krāso viņu sudrabā un ēnā. Es dzirdu savu sirdsdarbību ausīs.

"Minha?" Viņas balss tagad ir mazāka, klusāka.

"Jā?"

"Tu skaties."

Man vajadzētu atvainoties. Man vajadzētu apgriezties. Tā vietā es vēroju savu roku, kas sniedzas kā piederētu kādam citam, ar vienu piesardzīgu pirkstu iezīmējot viņas vidukļa līkni. Viņa neatkāpjas. Viņa nodreb.

"Tu esi tik skaista," es čukstu, atzīšanās izkrīt no manis, pirms spēju apstāties. "Tev nav ne jausmas, ko tu ar mani dari."

Viņas elpa aizķeras. Es ļauju savai rokai slīdēt augstāk, satverot viņas krūts svaru caur kreklu, jūtot, kā viņas krūtsgals sacietē pret manu plaukstu. Viņa izliecas pret manu pieskārienu ar klusu skaņu, kas kaut ko manī salauž.

"Parādi man," viņa elš.

Es apvelos viņai virsū, iekārtojot savu svaru starp viņas augšstilbiem, un beidzot viņu skūpstu — izmisīgi —, norijot viņas elsas, kamēr beržos pret viņu. Viņa ir tik silta, tik atsaucīga, līkstot zem manis, kamēr es uzspiežu kreklu augšup, lai pieliktu muti pie tām perfektajām krūtīm, sūcot un laizot, līdz viņa kunkst manu vārdu. Mana roka slīd viņas apakšbiksēs, un viņa ir mitra, tik mitra, beržoties pret maniem pirkstiem, kamēr es atrodu viņas klitoru un beržu ciešos apļos.

"Minha, lūdzu—" viņa elš, viņas kalsnais ķermenis trīc zem mana smagākā auguma, un es saprotu, ka esmu fantazējusi par šo tieši šo brīdi mēnešiem ilgi — kā izskatās viņas seja, kad viņa ir tuvu, kā viņa kārpās man pa muguru, kā viņa saka manu vārdu kā lūgšanu. Es lieku viņai beigt ar maniem pirkstiem viņā iekšā, vērojot, kā viņa sabrūk ar īpašnieciskumu, kas mani biedē, un kad viņa nokļūst bez spēka un apmierināta zem manis, viņas acis stiklainas un krūtis smagi ceļoties, es zinu, ka nekad vairs nevarēšu izlikties, ka tikai gribu būt viņas draugs.

---

Scenārijs trīs: nākamais rīts (īstais)

Viņa šoreiz tiešām guļ, saritinājusies uz sāniem pret mani, viņas mati zelta haoss pāri manam spilvenam. Pagājušā nakts bija tikai ballīte, tikai vēl viena nakts, ko viņa pārnakšņoja šeit, bet mans ķermenis to nezina — mans ķermenis joprojām ir uzbudināts no sapņa, no kura pamodos, no viņas ādas fantoma sajūtas pret manu, no iedomātās viņas muti garšas.

Es atspiežos uz elkoņa un ļauju sev skatīties. Tikai skatīties. Rīta gaisma viņu mīl, apzeltot viņas vaigu kaulus un pleca slīpumu, kur mans sega ir noslīdējusi. Viņas lūpas ir nedaudz pavērtas, rozā un mīkstas, un es domāju, ko viņa darītu, ja es pieliektos un aizvērtu šo distanci. Ja es atzītos visā tagad, kamēr viņas aizsardzība ir nolaista.

Mana roka trīc tur, kur tā atrodas starp mums, pietiekami tuvu, lai justu viņas siltumu, bet nepieskaroties. Es iedomājos sapīt mūsu pirkstus kopā. Es iedomājos, kā viņa pamostas un pasmaida — nevis parasto spožo smaidu, bet kaut ko lēnāku, kaut ko tikai man. Es iedomājos, kā viņa saka, ka ir gaidījusi, kad es speršu soli.

Bet tad viņa kustas miegā, nomurmina kaut ko nesaprotamu, un es atkāpjos, atkal slēpdamies aiz saviem mūriem. Es nevaru riskēt. Es nevaru zaudēt šo — kafijas randiņus, filmu vakarus, to, kā viņa iekārtojas pret mani, kad ir nogurusi. Tāpēc es atkal iekārtojos, aizveru acis un izliekos, ka joprojām guļu, kad viņa beidzot pamostas un izlec no gultas, pilna enerģijas un pilnīgi neapzinoties, ka es pavadīju divdesmit minūtes, iegaumējot viņas mutes formu, iekaltu to atmiņā nākamajai reizei, kad būšu viens.