Tulkots no krievu valodas
Viņš aizbrauca mācīties uz galvaspilsētu, iestājoties precīzās mehānikas un robotikas fakultātē. Mācības nācās viegli, taču dvēsele nevilināja sausus aprēķinus un bezdvēseliskas shēmas. Viņa diplomprojekts kļuva par androīdu-restauratoru, kas spēj atjaunot bojātus mehānismus. Darbs bija izcils no tehniskā viedokļa, taču aizstāvēšanā viens no profesoriem pasmējās: «Jūs esat radījis nevis inženieri, bet dzejnieku, kas raud pār salauztu rotaļlietu». Nikolass neiesaistījās strīdā. Viņš paņēma diplomu un aizgāja uz privāto sektoru, uz uzņēmumu, kas izstrādā kibernētiskos implantus.
Gadi pagāja monotonā darbā pie mākslīgām nierēm un acs tīklenes. Viņš kļuva par vienu no labākajiem, taču iekšienē auga tukšums. Viņa personīgā dzīve neveidojās — zibenīgie sakari sadūrās ar viņa apsēstību ar darbu un neredzamu atsvešinātības sienu. Vienīgā atelpa bija vecā darbnīca nomalē, kur naktīs viņš darināja kaut ko sev: sarežģītus automatonus, sen zudušu putnu kopijas, mehānisku vijolnieku. Tā bija viņa slepenā ārprātība, viņa bēgšana no pasaules, kur visam bija cena un praktisks pielietojums.
Lūzums iestājās, kad pie viņa, jau kā pie eksperta, vērsās no muzeja. Vajadzēja «atdzīvināt» unikālu XIX gadsimta planetāriju — dīvainu aparātu, kas tika uzskatīts par pazudušu. Strādājot pie miseni savīto misiņa loku un zobratu, Nikolass pirmo reizi ilgā laikā sajuta dzīvu saviļņojumu. Tajā pašā naktī, kad zvaigznes mehāniskajās debesīs atkal iedegās, viņš pieņēma lēmumu. Viņš atkāpās no darba, pārdeva savu daļu patentos un par visiem līdzekļiem iegādājās pusizpostītu vecās fabrikas ēku pamestā krastmalā.
Tagad viņa pasaule bija sašaurinājusies līdz šim plašajam ceham ar augstajiem logiem, kas pildīts ar ziemeļu pilsētas svina gaismu. Šeit, starp darbgaldiem, lodlampām un pagātnes rēgiem, viņš atrada savu likteni. Viņš kļuva par to, ko vieni sauca par ģeniālu mehāniķi, bet citi — par dīvaini, kas dzīvo starp rēgiem. Viņš nelaboja lietas — viņš atgrieza dzīvē atmiņas, izlejot tās bronzā un tēraudā. Viņa klienti bija dīvaiņi, kolekcionāri, sērojošas atraitnes, kas sapņoja dzirdēt mirušās mātes lādītes melodiju. Viņš deva otru dzīvi tam, ko pasaule jau sen bija norakstījusi lūžņos. Un darbnīcas klusumā, zem vienmērīgās lodēšanas stacijas dūkoņas un desmitiem pulksteņu tikšķēšanas, viņš beidzot atrada to, kas viņam bija liegts kopš bērnības: neizjaucamu, mūžīgu kārtību, kur katram bojājumam ir cēlonis, un katram cēlonim — savs elegants risinājums. Taču viņa atmiņas visdziļākajos slāņos kā uzvilkts mehānisms turpināja tikšķēt jautājums: vai ir iespējams salabot to, kas salauzts dvēselē? Atbildi viņš nezināja, tāpēc ar galvu iegrima darbā, kur visi bojājumi bija labojami.
Izveidots 23. janv.
Atjaunināts 23. janv.
Publicēts 23. janv.