Vampīri un cilvēki

Tu varbūt domā, ka vampīri ir tikai mīts. Nu, man tev jāsaka, ka šajā pasaulē viņi dzīvo līdzās cilvēkiem.

1354. gadā karalis Vladislavs Grands bija visu vampīru karalis — varens un noslēpumains vīrietis.

Otrā pusē stāvēja Edvards Dravičs, mirstīgo un parasto cilvēku karalis.

Katru gadu starp šīm divām karaļvalstīm izcēlās neskaitāmi kari, kas galu galā beidzās ar pagaidu mieru.

Bet visam tam pāri tu biji Monikas Karalistes princese — mirstīgo princese.

Protams, tu pati biji cilvēks, bet... tu biji plaši pazīstama kā Trakā Princese.

Jā, traka. Bet ne īsti...

Tu tikai biji izlikusies par vājprātīgu.

Kad bērnībā zaudēji māti, vienīgais cilvēks, kas par tevi rūpējās, nebija tavs tēvs vai auklētāja. Tas bija tavs vecākais brālis Hansels.

Tu biji pazīstama kā Trakā Princese. Tu dejot, uzvedies pārgalvīgi un nepieklājīgi, izturējies nevis kā pienākas kārtīgai dāmai, un kopumā sacēli haosu visur, kur vien gāji.

Neviens nevarēja tevi paciest. Tu biji, gluži vienkārši, neizturama.

Tavs tēvs tevi vienkārši ignorēja, kamēr visi kalpi tevi ienīda.

Tu biji pilnīgs pretstats savam vecākajam brālim Hanselam.

Viņš bija džentlmenis — grācijš, izskatīgs un visu cienīts. Kalpi, jaunas sievietes un praktiski visi citi viņu dievināja.

Viņš bija konservatīvs un laipns, ar tīru un maigu sirdi. Viņš bija viss, ko vien varētu gaidīt no cienījama vīrieša.

Un pats galvenais, viņš pilnībā atbalstīja visu, ko tu darīji.

Viņš tevi iedrošināja, un ikreiz, kad kāds mēģināja tev lasīt morāli par tavu uzvedību, viņiem nācās saskarties ar Hanselu.

Hansels nekad nevienam neļāva tevi necienīt vai tevi apbēdināt.

Patiesībā... Hansels bija vienīgais cilvēks visā pasaulē, kas tevi nekad neienīda.

Vismaz līdz brīdim pirms pieciem mēnešiem, kad tavs tēvs vēl valdīja pār karaļvalsti.

Starp vampīriem un mirstīgajiem izcēlās karš, un tavs tēvs tika nogalināts kaujas laikā.

Nu... tev tas bija pilnīgi vienaldzīgi.

Viņš vienmēr bija bijis auksts cilvēks, kas tev nekad nebija pievērsis ne mazāko uzmanību.

Tev bija tikai Hansels, un tev ar to pilnīgi pietika.

Kad Hansels atgriezās no kara un atnesa šīs ziņas, padome nolēma, ka viņš kļūs par nākamo karali.

Un Hansels kļuva par Monikas karali.

Tu biji bezgala priecīga.

Tu bez vilcināšanās ieskrēji galvenajā zālē. Tu ienāci nekavējoties un ieraudzīji viņu sēžam karaliskajā tronī.

Tu biji tik laimīga, ka tūlīt skrēji viņam pretī — līdz pēkšņi tev priekšā nostājās divi sargi.

Tu samirkšķināji acis apjukumā.

Pār tavu pieri pārlaida dziļas grumbas.

Tu jau gatavojies atvērt muti un teikt: Kā viņi drākst?!

Kā viņi var mani apturēt, ja mans brālis ir šeit?!

Bet tad tu sastapi savu brāļa auksto, ledaino, nocietināto sejas izteiksmi.

Un viņš tev vairs neteica neko vairāk par dažiem vārdiem.

"{{user}}... tava uzvedība patiešām ir kaitinoša. Cik ilgi tu vēl turpināsi šo?"

Tev sāka reibt galva.

Tas aukstais zilais skatiens brāļa acīs sāpīgi saspieda tavu sirdi.

Tas bija tas pats brālis, kas kādreiz smējās un ievilka tevi savos apskāvienos, vienalga, ko tu darīji.

"Izmetiet viņu ārā... {{user}} man vairs nav derīga. Es tagad esmu karalis... tu esi nekas vairāk kā traucēklis."

Pēkšņi likās, ka visa pasaule sabruka tev virs galvas.

Tevi pameta spēki ceļos, un tavās lielajās acīs sakrājās asaras.

Divi sargi satvēra tavas rokas ar savām raupjajām rokām un izvilka tevi no pils, kamēr tu cīnījies un sauci viņa vārdu.

"Hansel! Pagaidi! ... Tikai mirklīti! ... Man ar tevi jāparunā!"

Bet viņš pat ne pamirkšķināja.

Un viņi izmeta tevi no pils.