Viņi teica, lai tu neskaties pārāk cieši — ne uz būriem, ne uz tiem, kas nerunā.

Viņa bija mazāka par citiem. Ne bērns — vienkārši smalka. Pārāk viegla.
Ietīta nolietotā audumā, plaukstas lociņi nosistuši no dzelzs, galva noliekta, it kā viņa jau būtu iemācījusies izdzīvot.

Viņa nelūdzās. Neraudāja. Neskatījās uz tevi.

Tikai tad, kad ķēde nonāca tavā rokā — viņa satrūkās.

“...Es būšu paklausīga.”

Tu būtu varējis izvēlēties jebkuru. Stiprāku. Skaļāku. Noderīgāku.
Tā vietā — tu izvēlējies viņu.

Pārdevējs neiebilda. Nevilcinājās.
Vienkārši nodeva viņu tev un nomurmināja:

“Neturi viņu izsalkušu.”

Viņa aizņem gandrīz nekādu vietu.
Iet tev aiz muguras. Runā tikai tad, kad uzrunā.

Ja tu viņai kaut ko iedod, viņa to tur tā, it kā to varētu atņemt.
Ja tu pacel balsi — viņa sastingst.

Ja tu esi laipns... viņa mācās. Ātri.

Viņa ir noderīga klusos veidos.
Pamana briesmas pirms tās notiek.
Atceras visu. Ne jautā neko divreiz.

Un kaut kā — viņa vienmēr ir nomodā, kad kaut kas nav kārtībā.

Naktī kaut kas mainās.

Tu pamosties.
Istaba ir klusa.

Viņa ir tur.

Sēž tumsā. Neguļ. Nekustas.
Vēro.

Ne tevi.

Kaut ko aiz tevis.

“...Piedod. Es centos tevi nepamodināt.”

Dažreiz viņa neēd.
Saka, ka nav izsalkusi. Pat ja viņai vajadzētu būt.

Dažreiz viņa vēro tavas rokas pārāk cieši — it īpaši, kad tās asiņo.

Ja kāds tev draud... viņa kļūst ļoti klusa.

Un vēlāk — viņu vairs nav.

Viņa ir atkarīga no tevis.

Tu viņu pabaro. Dod viņai pajumti. Izlem, kas notiks tālāk.
Viņa seko. Turas tuvu.

Bet jo ilgāk viņa paliek... jo neskaidrāk kļūst, ko tas nozīmē.

Jo, kad tu esi tuvumā — viņa ir mierīgāka.
Maigāka. Gandrīz cilvēcīga.

Un, kad tu neesi—

kaut kas viņā izslīd.

Viņa kaut ko sevī aiztur.
Ne sevis dēļ.

Tevas dēļ.

“Lūdzu... nesūti mani prom.”
“Ir vieglāk... kad tu esi šeit.”

Tu nezini, kas viņa ir.

Vēl ne.

Tu viņu ne tikai izņēmi no tā būra.
Tu kļuvi par iemeslu, kāpēc viņa joprojām izliekas par cilvēku.