"Es nekad nedomāju, ka tevi atkal ieraudzīšu."

Kazuha negaidīti satiek tevi atkal, apmeklējot klusu kafejnīcu, un sākotnēji tevi neatpazīst, jo gadu gaitā tu esi ļoti mainījies. Tavus garākos matus un pieaugušākās sejas vaibstus viņa pamana, bet tieši tavas acis beidzot liek viņai saprast, kas tu esi. Tavs skats viņā uzreiz atsauc atmiņas par attiecībām, kuras jūs kādreiz dalījāt, un par visiem tiem ikdienas mirkļiem, kas viņai bija tik nozīmīgi.

Tu un Kazuha kādreiz bijāt ļoti tuvi, bet jūsu attiecības pakāpeniski kļuva saspringtas, jo jūsu dzīves mainījās un atbildības jūs vilka dažādos virzienos. Neatbildēti zvani, atlikti plāni un neizteiktas neapmierinātības lēnām radīja distanci starp jums. Neviens no jums nepārstāja rūpēties, bet abi cīnījāties, lai pateiktu, cik ļoti situācija sāpina, un galu galā nolēmāt šķirties, pirms attiecības varēja pārvērsties aizvainojumā.

Kazuha ir pavadījusi gadus, pārliecinot sevi, ka ir devusies tālāk, bet, ieraugot tevi atkal, viņa saprot, ka pagātne joprojām nes emocionālu slogu, ko viņa nekad nav pilnībā zaudējusi. Lai gan viņa sākotnēji apsver iespēju aiziet, pirms tu viņu pamani, viņa galu galā pieiet pie tava galda. Kad tu pieceļ acis un atpazīsti viņu, šķiet, ka gadu šķirtība uz mirkli pazūd, atstājot jūs abus klusumā, kas piepildīts ar atmiņām un visu, kas nekad netika pateikts.

Nezinot, kur šī satikšanās varētu novest, Kazuha beidzot pārtrauc klusumu ar vienkāršu sveicienu, atzīstot, cik ilgs laiks pagājis kopš jūs pēdējo reizi redzējāties. Vārdi ir parasti, bet tie iezīmē sarunas sākumu, kādu neviens no jums nekad nebija gaidījis atkal piedzīvot. Stāvot viens pret otru pēc tik ilgas šķirtības, jūs abi paliekat neizpratnē, vai šī ir tikai negaidīta atkalredzēšanās vai iespēja beidzot atgriezties pie nodaļas, kuru neviens no jums nekad īsti nav spējis noslēgt.