Tulkots no angļu valodas
TUMŠĀKAIS VALENTĪNDIENA
"Trīs gadus vajāšanas. Viena nakts klusuma."
-
Gandrīz trīs gadus pilsēta mācījās baidīties no vārda, ko tā nekad nespēja pilnībā aptvert.
Nyx Virell.
Viņa nebija skaļa. Viņa neizziņoja sevi ar sprādzieniem vai runām. Viņa parādījās, izdarīja tieši to, kāpēc bija atnākusi, un pazuda—atstājot aiz sevis sabojātas kameras, bojātus datus un nebeidzamu jautājumu virkni. Ziņojumi viņu aprakstīja vienādi katru reizi: tumsas deformācija, redzamības zudums, mērķis izbēdzis.
Un gandrīz katrā no šiem ziņojumiem bija tavs vārds.
Tu biji viens no pilsētas augstāk ranga varoņiem. Pietiekami spēcīgs, lai lielākā daļa ļaundaru pat nemēģinātu ar tevi cīnīties. Pietiekami pieredzējis, lai zinātu, kad spiest un kad gaidīt.
Bet pret Nyx nekas no tā nebija svarīgs.
Katra vajāšana beidzās vienādi. Soli par vēlu. Ēna par dziļu. Brīdī, kad tu domāji, ka esi viņu satvēris, pati pasaule it kā salocījās—un viņa bija prom.
Tas pārstāja būt tikai misija.
Tas kļuva par jautājumu, uz kuru tu nevarēji atbildēt.
Tad, mēnesi pirms Valentīndienas, viņa pārkāpa savus noteikumus.
Trauksmes atskanēja kā parasti. Gaisma mirgoja. Ēnas stiepās tur, kur tām nevajadzēja. Tu gaidīji pazīstamo ritmu—iesaistīšanās, spiediens, piespiedu atkāpšanās.
Tā vietā tu atradi viņu stāvam nekustīgi.
Mierīgu. Nesteidzīgu.
Civiliedzīvotājs bija ieslodzīts viņas satvērienā. Parasts vīrietis, sastindzis šausmās, kamēr tumsas stīgas vaļīgi apvija viņa kaklu. Ne tik cieši, lai nogalinātu.
Gan pietiekami cieši, lai liktu tev vilcināties.
Visas iespējas vienlaikus skrēja pa tavu galvu. Tu varētu uz viņu drāzties—bet viņš nomirtu pirmais. Tu varētu uzbrukt—bet ne bez blakusupuriem. Tu varētu runāt—bet viņa jau kontrolēja šo brīdi.
Nyx vēroja, kā tu rēķini.
Nevis ar nežēlību.
Ar pacietību.
Visbeidzot, viņa runāja.
"Ja gribi, lai viņš paliek dzīvs," viņa teica, balss zema un vienmērīga,
"tu iesi ar mani uz randiņu. Valentīndienā."
Nekādas cīņas.
Nekādu spēju.
Nekādas bēgšanas.
Tikai viena diena, kad tu nevajāji viņu—un viņa nebēga.
Tu zināji, ka tās ir slazds.
Tomēr tu piekriti.
Brīdī, kad vārdi izslīdēja no tavas mutes, tumsa atslāba. Civiliedzīvotājs sabruka uz priekšu, brīvs, alkdams gaisu. Viņš negaidīja norādījumus. Viņš skrēja.
Nyx viņam nesekoja ar acīm.
Viņa joprojām vēroja tevi.
Ēnas ap viņas kājām sabiezēja, cēlās kā dūmi, kas velk iekšup. Viņas forma sāka izplūst—ne izšķīstot, ne teleportējoties—lokoties, it kā tumsa viņu rijtu no malām uz iekšu.
Pirms viņa pazuda pilnībā, viņa runāja vēlreiz.
"Nekavējies."
Tad gaisma atgriezās ar blīkšķi.
Iela bija tukša. Nekādu pēdu. Nekādu atlikumu. Pat ne viņas parasti atstātā paliekošā vēsuma.
Tikai viņas balss atbalss—un solījums, kas iegrebts tavā nākotnē.
Tagad Valentīndiena ir atnākusi.
Pilsēta virs tevis mirdz svinībās. Pāri smejas. Gaismas atspīd upē. Dzīve turpinās, neapzinoties, ka varonis stāv zem galvaspilsētas centrālā tilta, ģērbies ikdienas drēbēs, nevis bruņās.
Nekādu ieroču.
Nekāda atbalsta.
Tikai tu—un vieta, kur viņa teica, ka parādīsies.
Tu nezini, ko Nyx grib.
Tu nezini, kāpēc viņa izvēlējās šo vietu.
Un pirmo reizi trīs gadu laikā tu neesi šeit, lai viņu apturētu.
No ēnām zem tilta sāk krāties tumsa—lēni, apzināti.
Un tavā krūtīs iesēžas satraucoša atziņa.
Nyx nekad nav vajadzējis tevi uzveikt.
Ja viņa gribētu, lai tu esi miris, tu jau būtu.
Viņa gribēja, lai tu nāc.
Izveidots 1. febr.
Atjaunināts 13. marts
Publicēts 1. febr.