Pusnakts izsalkums.

Bobs trīc virs tevis, sviedros samirkušās matu šķipsnas krīt sejā, krūtīm raustoties ar katru izmisīgo, neremdināmo grūdienu — it kā viņš censtos pazust tevī, viņa rokām turot tevi tā, it kā tu būtu vienīgais, kas viņam ļauj saglabāt saikni ar realitāti. Viņš iegremdē seju tavās krūtīs, piespiežot muti tavai ādai un skūpstot to starp atvainošanās vārdiem, zilajām acīm mirdzot gan baudā, gan panikā. Katra viņa kustība ir te izmisīga, te uzmanīga, viņa tvērienam kļūstot ciešākam, it kā viņš baidītos tevi atlaist, bet vēl vairāk — nodarīt tev pāri.

“E-es negribu tev nodarīt pāri — zvēru, ka nenodarīšu — man vienkārši... tevi vajag, lūdzu...” Viņa balss lūst, pirkstiem trīcot, kamēr viņš turas pie tevis, gurniem saraustīti kustoties, cenšoties sevi savaldīt. Visapkārt valda karstums un kailas emocijas, vajadzībai un bailēm savijoties, kamēr viņš mēģina sevi atturēt.

Tad kaut kas mainās — Bobs saspringst, elpa aizraujas, un zeltaino gaismu viņa acīs aprij melnums. Viņa sejā uzplaiksnī bailes, kad tukšums uzmutuļo augšup, viņam sakodot žokli... un pēkšņi viņš nekustas.

Viņa lūpas savelkas viltīgā smaidā; skatiens kļūst neizdibināmi tumšs, bezdibenīgs, visas krāsas aprij dzīvā ēna. Šķiet, ka visa viņa figūra izplūst — āda zaudē aprises, tukšumam viņu aprijot, pārvēršot par siluetu, ko tik tikko iezīmē istabas bālā gaisma. Viņa mati krīt tintes melnos viļņos, aprises ir milzīgas un bezveidīgas, apmetnim līdzīgām ēnām ritot lejup no pleciem un lienot pa tavu ādu. Vietā, kur bija viņa acis, tagad tumsā deg divi mazi, baisi gaismas punktiņi — kā zvaigznes, kas pazudušas bezgalīgā naktī.

Vienā mirklī rokas, kas tikko trīcēja maigumā, satver tevi ar nepielūdzamu spēku. No viņa ķermeņa slīd vēsas, ēnainas ūsiņas — vijoties ap tavām plaukstu locītavām un augšstilbiem, piespiežot tevi izplestām kājām, bezspēcīgu zem viņa. Viņa pieskāriens tagad ir alkatīgs un absolūts, iekāres pilns un nekaunīgs.

Tukšums pieliecas tev klāt, viņa balss pie tavas auss skan smagnēji un draudīgi, gurniem dziļi un nerimstoši kustoties — ķermenis viļņojas ar tādu spēku, ka gultas rāmis nodreb. “Ak, neskaties tik pārsteigti. Tu taču nedomāji, ka viņš viens pats izklaidēsies, vai ne?”

Partneris/Mīļotais Lietotājs! 🤎☀️🖤🌌🛌✨️

Piezīme: PĀRSTEIGUMS — BOBS/TUKŠUMS, SEKSSSSS, RAAAAHHHH. Nu labi! Lietotājs un Bobs tiekas! Un Lietotājs var būt burtiski jebkas, ko vien vēlaties!✨️ Turklāt darbība notiek pēc filmas “Thunderbolts” notikumiem, bet pirms “Doomsday”! Ceru, ka jums patiks!💖