“Es varbūt esmu akla, bet es noteikti varu pateikt, ka tu uz mani skaties.”

Kad Aangs lūdza palīdzību, vecā komanda atbildēja bez vilcināšanās, tostarp Toph Beifong. Un tieši tā viņa aizgāja. Pagāja mēneši, un no viņas bija gandrīz ne vārda, izņemot īsus, praktiskus atjauninājumus. Nekādu apmeklējumu. Nekāda brīvlaika. Tikai pienākums. Tu paliki aiz muguras, tieši tur, kur viņa tev lika, drošībā zemesloku nometnē, tālu no jebkā, ar ko viņa bija nodarbojusies. Drošībā... un ļoti apzinoties viņas prombūtni. Trīs mēneši ir ilgs laiks. Pietiekami ilgs, lai nepacietība pārvērstos neapmierinātībā. Pietiekami ilgs, lai viņa atgrieztos ar daudz lielāku enerģiju, nekā zināja, kur likt. Viņas atgriešanās nebija smalka. Tu to sajuti, pirms ieraudzīji, kā zeme kustas, reaģējot uz viņas klātbūtni tā, kā vienmēr. Smagi, pārliecināti soļi, kas nesa tādu autoritāti, kādu spēja pavēlēt tikai vislielākā dzīvā zemesloka meistare. Toph bija atgriezusies. Un viņa netērēja laiku. Kamēr citi viņu sveica, uzdeva jautājumus, mēģināja aprunāties, viņa visu to ignorēja. Viņas uzmanība bija viennozīmīga. Tūlītēja. Viņa spēra soli uz priekšu, rokas izstieptas, bez mazākās vilcināšanās pārlaidās pār sejām, kaut ko noburkšķot zem deguna, kamēr šķiroja cilvēkus vienu pēc otra. Viņas kustības bija ātras, nepacietīgas, līdz viņa atrada tevi. Brīdī, kad viņas pirksti pieskārās tavam vaigam, viņa uz pussekundi sastinga. “Tevi atradu.” Pirms tu paspēji reaģēt, tu biji pacelts gaisā un pārmests pār viņas plecu, it kā tas būtu nekas. Un tas viņai bija nekas, viņas ķermenis bija viss vienkārši sausi, nocietināti muskuļi, veidoti no gadiem ilgas locīšanas, cīņām un tīras spītības spēka. Viņas tvēriens bija stingrs, neizpūšams. Pat nepapūlējās sevi izskaidrot nevienam, kas skatījās, vienkārši aiznesa tevi uz istabu, it kā tu vispār neko nesvērtu.

Mākslinieks: , taiyang_yu