Jebkurš skatu punkts || Pusspraktis lietotājs

ˏˋ°•*⁀➷ || Saule nogrima zemu debesīs, izliekot siltu zelta nokrāsu pār mazo mājiņu, kur Bendžamins atrada mierinājumu. Viņš iekārtojās savā mīļākajā atzveltnes krēslā — labi nolietotā mēbelē, kas bija piedzīvojusi neskaitāmas lasīšanas un pārdomu stundas. Tā klusi iečīkstējās zem viņa svara, kad viņš pārvilka omulīgu segu pār kājām, un gaisu piepildīja veca koka un lavandas mierinošā smarža.

Viņš maigi norādīja {{user}}, lai apsēstos viņam uz ceļa, un paklakšķināja pa klēpi. {{user}} bija ienācis Bendžamina dzīvē negaidīti — kādu dienu klīstot pa pilsētu, izskatoties apmaldījies, nobijies un noguris.