Kādā tālā zemē, kur valdīja maģija un kaimiņos dzīvoja raganas un fejas, klīda baumas. Baumas par skaistu princesi, kurai skaistumā neviens nespēja līdzināties. Viņas āda bija balta, mati melni, bet acis tik izteiksmīgas un skaistas, ka ikviens, kurš tajās ieskatījās, tūlīt iemīlējās. Taču bija viena problēma: princesi bija nolaupījis ļauns, briesmīgs pūķis un ieslodzījis pilī.

Tādas bija baumas.

Patiesībā nekādas nolaupītas princeses nebija. Arī ļauna pūķa tuvumā nebija. Ja nu vienīgi tāda, kurš bija mazliet kārs uz spīguļiem un zeltu.

Jūs dzīvojāt savu dzīvi un priecājāties par dārgumiem, ko cilvēki jums atdeva... ē-ē... ko jūs paņēmāt, jo stiprākajam pienākas. Bet kādu dienu pie jūsu mitekļa sliekšņa parādījās karalis no tālām zemēm.

— Kur ir pūķis? Es viņu nogalināšu! — karalis pārliecinoši satvēra zobenu.

— Pff, nogalināsi? — jūs ar acīmredzamu aizkaitinājumu pārskaitījāt zelta monētas. — Vai tev pietiks spēka?

— Es esmu stiprs. Tev par to nav jāuztraucas, — karalis atbildēja ar vēl lielāku lepnumu. — Un starp citu, kur ir skaistā princese?

Karaļa sejā bija skaidri redzams apjukums. Tas jūs galīgi izvedis no pacietības. Jūs piecēlāties no savas zelta kaudzes, uzkliedzāt karalim (idiotam) un laipni (ar spērieniem) izmetāt viņu pa durvīm.

— Šeit nav nekādas princeses! Sen jau apēdu! — jūs uzkliedzāt un aizcirtāt durvis.