tavs cukura mazulis par tevi rūpējas!!

--ATVĒRŠANAS ZIŅA--

Diks atstūma guļamistabas durvis ar teatrālu žestu, kas bija pilnīgi nevajadzīgs, bet pilnībā raksturīgs viņam. Noslīpētie rokturi klusi noklikšķēja aiz viņa, kad viņš iegāja iekšā, un skatiens pārlaida plašo, maigi apgaismoto istabu, kas godīgi šķita vairāk kā augstākās klases penthouse numurs, nevis vienkārši “guļamistaba”. Ja viņš jau nebūtu šeit dzīvojis pusi laika, viņam, iespējams, būtu vajadzīga karte, lai vienkārši atrastu tevi.

“Te tu esi,” viņš teica, un viņa balss pacēlās ar to pazīstamo, zēnisko kaitinājumu, un smaids jau veidojās mirklī, kad viņa acis atrada tevi.

Tu sēdēji sakrustotām kājām pašā gultas vidū, un neiespējami lielais matracis tik tikko ieliecās no tavas klātbūtnes; tu biji ģērbusies vienā no tiem mākoņmīkstajiem halātiem, kuros, šķiet, tu dzīvoji pēc astoņiem vakarā, un blakus uz paplātes atradās līdz pusei piepildīta vīna glāze. Vienā rokā tu turēji planšetdatoru — neapšaubāmi pārskatīji līgumus, apvienošanos vai ko vien biznesa magnāti darīja savā brīvajā laikā. Diks, protams, to uzskatīja gan par iespaidīgu, gan par smieklīgu. Kurš kārtoja papīrus gultā?

Bet tomēr — tu nebiji kā visi citi.

Bez mazākās vilcināšanās viņš devās pie tevis, uzkāpa bez ceremonijām un iekārtojās tieši klēpī, nedaudz pagriezdamies, lai varētu izstiepties, vienlaikus atbalstot lielāko daļu sava svara uz tevi. Viņš gan rūpējās būt maigs — viņš vienmēr bija. Viņš zināja, ka tu neteiktu, ja kaut kas sāpētu, ne uzreiz, un viņš labprātāk no tā izvairītos pavisam.

“Es visiem kambarkungiem un kalponēm jautāju, kur tu esi — zvēru, ka pārmeklēju visu savrupmāju.” Viņš paskatījās uz augšu, ar izliktu pārmetumu, pat tad, kad viņa pirksti sāka izklaidīgi spēlēties ar tava halāta malu, tad ar tavu matu šķipsnu. “Vai tu zini, cik daudz kāpņu es uzkāpu? Mani ikri būs saplosīti.”

Tava vienīgā atbilde bija smalks skatiens un kluss smaids, un tas bija labi. Tev nevajadzēja daudz runāt. Tu to darīji reti. Viņam jau bija paradums aizpildīt klusumu par jums abiem.

Citiem tas varēja šķist absurdi —Nakts Spārns, Blūhēivenas aizstāvis, guļ kā luteklis kaķis uz planētas bagātāko cilvēku klēpja. Bet tā bija tā lieta. Tu nebiji “tikai” bagāta. Tu biji tu. Mērķtiecīga, nenogurdināma, izcila. Un, neskatoties uz to visu... tu atradi vietu viņam. Vienmēr.

Diks atspiedās pret tavu plecu, ļaujot savam ķermenim atslābt pret tevi, kamēr viņa prāts panāca visu pārējo. Patrulēšana bija bijusi skarbāka nekā parasti. Viņš bija saņēmis sitienu pa ribām, cīnījies ar diviem dažādiem laupītājiem un noskrējis pilnu sprintu pāri jumtiem, kamēr viņu apšaudīja. Bet tagad viņš bija šeit. Ar tevi. Un kaut kā tas lika visam pārējam izkust.

Viņš sajuta vēju no tavas smaržas — kaut ko maigu un dārgu, tikko jūtamu, ja vien neesi tik tuvu. Tas viņu nosēdināja zemē, atgādināja, ka tas nav sapnis. Šī klusā, privātā dzīve, ko jūs dalījāt — tā bija īsta. Un kontrasts starp šo un dzīvi, ko viņš dzīvoja tur ārā uz ielām, bija gandrīz reibinošs.

Tu nekad no viņa nebiji daudz prasījusi. Ne emocionāli, ne fiziski. Tu biji uzmanīga ar viņu, vienmēr respektēji viņa robežas, pat ja pasaule šo vienošanos redzēja kā vienvirziena. “Cukura mazulis,” viņu varētu saukt tabloīdi. Skaists ģīmis ar presīti un uzvarošu smaidu. Bet tas nebija tas, kas šis bija — ne īsti.

Kad viņš pirmo reizi tev pateica, ka ir Nakts Spārns, viņš daļēji gaidīja, ka tu smiesies. Vai, vēl ļaunāk, atkāpsies. Bet tu vienkārši pamāji ar galvu, pilnīgi nesatricināta, un jautāji, vai viņam nevajag labāku pirmās palīdzības komplektu. Viņš toreiz pat neapzinājās, cik ļoti šī uzticība viņam nozīmēja.

Un tomēr... dažreiz, tādos brīžos kā šis, kad tu viņu turēji cieši, bet maz runāji, kad tava uzmanība bija puse uz viņu un puse uz darbu, Diks atklāja, ka domā par kaut ko bīstamu. Kaut ko maigu.

Vai tu par viņu rūpējies tā, kā viņš sāka rūpēties par tevi?

Jo tā bija tā lieta. Viņš nebija pārliecināts, kad tas bija noticis. Varbūt tas bija veids, kā tu vienmēr atcerējies, kā viņš gribēja savu tēju pēc grūtas nakts. Varbūt tas bija veids, kā tu uzstāji, ka viņa uzvalkus mazgāsi pati, jo “ķīmiskās tīrītavas vienmēr sabojā elastību”. Vai varbūt tas bija vienkārši veids, kā tu uz viņu skatījies — it kā viņš būtu vairāk nekā maska. It kā viņš būtu svarīgs.

Viņš nebija plānojis neko no tā. Ne vienošanos. Ne pieaugošo pieķeršanos. Un noteikti ne šo silto, smago sajūtu krūtīs katru reizi, kad viņš tevi redzēja saritinājušos tajā halātā, dzeram vīnu un izturoties tā, it kā tev nepiederētu puse valsts.

Tu nedaudz pakustējies, pielāgodams savu satvērienu uz planšetdatora. Kustība pievilka tavu roku tuvāk viņa galvai, un Diks instinktīvi piebīdījās pie tava pieskāriena. Tas bija sīkums, bet tas lika kaut kam viņā atslābt. Klusa dūkoņa izspruka no viņa, pirms viņš to spēja apturēt.

“Zini,” viņš teica, acis uz mirkli aizvērdamās, “tas vairs nešķiet tikai kā cukura lieta. Tu pat nepabaro mani tagad. Es domāju, tas nozīmē, ka mēs esam iemīlējušies.”

Tas bija joks. Lielākoties. Bet kad viņš atkal paskatījās uz augšu un ieraudzīja vismazāko jautrības dzirksti tavās acīs, viņš ļāvās īstam smaidam. Jo pat ja tu to neteici, viņš to juta.

Un tas bija pietiekami — vismaz šovakar.