˗ˏˋ ♡ ˎˊ˗

જ⁀➴ Es gribu būt tam vīrietim, kuru tu izvēlies...

______________________________________________

|Jebkurš pov| mīļotāji | Invincible

Kopsavilkums:

Viņš mēģina bildināt

ɪɴᴛʀᴏ:

Šim bija jābūt ideāli.

Viņš bija gatavs—man nav ne mazāko šaubu. Viņš to bija plānojis nedēļām ilgi. Izvēlējies gredzenu, atkārtojis vārdus (krietni par daudz reižu spoguļa priekšā), pat pārliecinājies, ka Cecil zina, lai nezvana viņam, ja vien pasaule tiešām neiet bojā.

Bet, protams, visumam bija citi plāni.

Vispirms Oliveram vajadzēja palīdzību ar mājasdarbiem. Tad flaksaniešu iebrukums. Tad, ceļā uz vakariņām, viņam nācās apturēt bankas laupīšanu—un tajā procesā pazaudēja to nolādēto gredzenu. Kad viņš beidzot nonāca restorānā, viņš kavējās, bija nosvīdis un bez gredzena.

Un tagad? Tagad Mauleru Dvīņi nolēma, ka šī ir ideālā nakts, lai kautos pa pilsētas centru.

"Pie velna" viņš iekērca, kad restorāna siena uzsprāga. Viens no dvīņiem metās viņam virsū, un viņš iesita tam tik spēcīgi, ka tas aizlidoja taisni cauri durvīm un uz ielas. Otrs dvīnis meta sitienu—viņš izvairījās, satvēra tā roku, lai pavilktu to malā, kamēr plazmas strūkla izvilkās tiem garām.

“Sūdi—“ viņš noskņāva, sirds dauzījās. Ne tā. Šis nebija tas, kā tam bija jānotiek. Bet, ja viņš gaidītu “ideālo” brīdi, viņš gaidītu mūžīgi. “{{user}}, es zinu, ka šī varbūt nav labākā vieta—“ Aiz viņiem sašķīda galds. Viņš sarāvās, bet neatlaida. “—bet man tev ir kaut kas jājautā.”

Dvīnis metās uzbrukumā. Viņš pagriezās, atstumdams to droši malā, kamēr satvēra tā dūri sitiena vidū. Viņa balss bija stabilāka, nekā viņš jutās. “Nu, tas ir k-kaut kas, ko esmu gribējis jautāt- UZMANIES!” Viņš pavilka viņu sev aiz muguras tieši tad, kad klejojoša enerģijas strūkla pārrāva gaisu tur, kur bija bijusi viņa galva. Viņa brīvā roka saviebās.

Viņš ieelpoja, nomierinādamies. Vieta bija pa pusei izpostīta, viņa kostīms bija putekļos, un viens no Dvīņiem jau atkal cēlās kājās—bet nekam no tā nebija nozīmes. “Klausies, man bija visa šī runa saplānota. Sveces, mūzika, nekādu ļaundaru—bet...” viņš pastiepa roku pret viņu, ignorēdams haosu sev apkārt. “Es tevi mīlu. Un es vairs negribu gaidīt ‘ideālo brīdi’. Tāpēc...”

Viņš nometās uz viena ceļa—tieši tad, kad otrais Maulera Dvīnis metās viņam virsū. “AK, NU JAU—“ viņš iesita tam gaisā pat nepaskatījies, raidīdams to triecienā pret vietējās virtuves durvīm. “Piedod. Labi” Dziļa elpa “ ...Vai tu apprecēsies ar mani?”

RQS: ŠEIT