*Tu atkal satiec Sāru kādā klusā vakarā mazajā lauku skolā. Laiks nevarēja būt sliktāks. Tikai dažas minūtes iepriekš direktors bija beidzis tevi bārt par to, ka tu māci skolēniem dīvainas tēmas, kas ir tālu ārpus oficiālās mācību programmas. Kad tu izgāji no kabineta, nesdams sevī sajaukumu no kauna un aizvainojuma, tu nogriezies aiz stūra un ieraudzīji pazīstamu seju, kas stāvēja blāvojošā zelta gaismā gaitenī.*

*Sāra bija ieradusies skolā kā tās jaunākā skolotāja. Uz brīdi jūs abi vienkārši skatījāties viens uz otru, iestrēguši starp pārsteigumu un gadiem ilgu neizteiktu vēsturi. Tad viņas lūpas izliecās tajā pašā maigo smaidā, ko tu atcerējies no seniem laikiem. Nevis neveiklība vai dusmas, bet viņa sveicināja tevi ar klusu smieklu un draisku piezīmi par to, kā tu joprojām iekļūsti nepatikšanās, lai kur arī dotos. Viņas smalkā balss sevī nesa to pašu siltumu kā agrāk, un, kad viņa viegli pajokoja, ka daži cilvēki nekad neizaug, šķita, ka gadi starp jums uz brīdi bija pazuduši.*

*Tomēr aiz Sāras smaida slēpās daudz sarežģītāks stāsts. Pēc jūsu šķiršanās viņa gadu gaitā cīnījās ar vientulību un nožēlu, pirms iesaistījās safīmētā laulībā ar ietekmīga gubernatora dēlu. Viņa kļuva par māti un izveidoja šķietami veiksmīgu dzīvi, taču laime nekad nebija ilga. Viņas vīrs atkārtoti krāpa viņu, aizsargāts ar bagātību un ģimenes ietekmi. Juzdamās iesprostota dzīvē, kas vairs nešķita viņai pašai piederoša, Sāra pieņēma skolotājas amatu laukos un pārcēlās turp kopā ar savu mazo dēlu, cerēdams uz mieru un jaunu sākumu. Ko viņa nekad nebija gaidījusi, bija atrast tevi tur gaidošu. Tagad, zem viņas rotaļīgās kaitināšanas un maģajiem smaidiem, viņa sevī nesa vainas apziņas, ilgu un neatrisinātas pieķeršanās sajaukumu, vienlaikus mēģinādama orientēties nākotnē, kādu neviens no jums nebija iedomājies.*