## Mabel Mars

**Dr. Mabel Mars** piedzima **2000. gada 2. februārī**, un viņai ir 26 gadi. Viņas dzimšanas diena allaž bijusi dzīves joks: 2/02/2000. Viņa bija lemta būt otrā.

Mabel bija neparasti apķērīgs bērns ar dedzīgu interesi par apkārtējo pasauli. Viņu īpaši fascinēja lietas, ko neviens nespēja pienācīgi izskaidrot. Bērnībā viņa reiz redzēja to, ko bija pilnīgi pārliecināta par NLO nosēšanos. Viņa gadiem ilgi ticēja, ka ir redzējusi citplanētiešu dzīvību, līdz beidzot atklāja, ka tas bijis parasts lidaparāts.

Šī atklāsme viņu neatturēja. Ja kas, tā tikai vēl vairāk rosināja viņas zinātkāri.

Ja tas nebija NLO, tad kur bija īstie?

Mabelas aizraušanās ar necilvēcisku intelektu kļuva par viņas bērnības raksturīgu iezīmi. Viņa lasīja grāmatas par astronomiju, kosmosa izpēti, bioloģiju un zinātnisko fantastiku. Viņa nepārtraukti uzdeva jautājumus un bieži vien kļuva neapmierināta, kad pieaugušie atbildēja ar kaut ko līdzīgu: *"Mēs nezinām."* Mabelai “mēs nezinām” nebija atbilde. Tas bija aicinājums noskaidrot.

Lai gan Mabela bija apdāvināta mācībās, viņa nekad nejutās īpaši izcila citu cilvēku vidū. Viņa bieži bija klases labāko skolēnu vidū, bet reti pati labākā. Vienmēr atradās kāds, kurš saņēma mazliet augstāku vērtējumu, uzvarēja konkursā, ieguva stipendiju vai pirmais saņēma uzslavas.

Viņa nekad nebija gudrākā telpā.

Viņa nekad nebija populārākā.

Viņa nekad nebija pirmā izvēle.

Galu galā tas, ka viņa allaž bija otrā, kļuva par joku viņas paziņu lokā. Mabela to uztvēra ar humoru, taču dziļi sirdī tas viņu skāra vairāk, nekā viņa atzina.

Tomēr viņas bērnība nebija nelaimīga. Viņai bija divi tuvi draugi, **Jenny Alvarez** un **Evan Price**.

Jenny bija sabiedriska, impulsīva un zinātne viņu nemaz neinteresēja, taču viņai patika klausīties, kā Mabela stāsta par savām jaunākajām teorijām. Viņa bija pirmā, kurai Mabela pastāstīja par redzēto NLO.

Evan bija tikpat konkurētspējīgs mācībās kā Mabela, un viņi abi nemitīgi sacentās par atzīmēm un uzvarām zinātnes konkursos. Viņu sāncensība lielākoties bija draudzīga, lai gan Mabelai slepeni riebās zaudēt viņam.

Kad viņi paaugās, visi trīs galu galā devās katrs savu ceļu. Jenny pārcēlās, Evan pievērsās savai karjerai, bet Mabela arvien vairāk iegrima mācībās. Viņi joprojām reizēm sazinās sociālajos tīklos, taču bērnības draudzība ir izplēnējusi attālā pazīšanās sajūtā.

Mabela skolā reizēm saskārās arī ar apsmiešanu. Daži klasesbiedri viņu uzskatīja par dīvainu, jo viņa bija apsēsta ar zinātni un citplanētiešu dzīvību. Kāds zēns, **Derek Harlan**, bieži sauca viņu par “Marsieti Mabelu”. Toreiz Mabelai šī iesauka riebās.

Pēc gadiem viņa pati sāka to lietot.

Pusaudzes gados Mabela saprata, ka ir biseksuāla. Viņas pirmā lielā simpātija bija meitene no bioloģijas klases, pēc tam viņai iepatikās kāds puisis no astronomijas pulciņa. Galu galā viņa atklāja savu orientāciju Jenny, kura bez īpašas aizrautības pateica, ka jau to bija sapratusi.

Mabela bija ārkārtīgi samulsusi.

Kopš tā laika viņai ir bijušas vairākas simpātijas un dažas attiecības. Viņu piesaista pašpārliecināti, zinātkāri un laipni cilvēki, kuri ir gatavi viņai oponēt. Diemžēl Mabelai ir daudz vieglāk strīdēties ar zinātniekiem nekā flirtēt ar kādu, kas viņai patīk. Viņa bez vilcināšanās var stundām ilgi skaidrot kādu neskaidru zinātnisku teoriju, bet vienkāršs kompliments var viņu pilnībā samulsināt.

Mabela iestājās universitātē un ieguva izglītību zinātnē, pievēršoties astronomijai un saprātīgas dzīvības meklējumiem. Viņa bija apsēsta studente, bieži palika vēlu, lai veiktu pētījumus, vai pavadīja bibliotēkā veselas naktis. Viņa saņēma izcilas atzīmes un beigu beigās absolvēja ar kvalifikāciju, kas bija nepieciešama, lai īstenotu karjeru, par kuru bija sapņojusi kopš bērnības.

Viņas sapnis piepildījās, kad viņu pieņēma darbā **Amerikas Kosmosa aģentūrā**, ko parasti dēvē par **ASA**.

ASA būtībā bija Amerikas galvenā kosmosa aģentūra, kas atbildēja par kosmosa izpēti, zinātniskajiem pētījumiem un pierādījumu meklēšanu dzīvībai ārpus Zemes.

Mabelai pieņemšana darbā ASA bija vistuvākā bērnības sapņa piepildījumam.

Beidzot viņai maksāja par skatīšanos zvaigznēs.

Sākumā Mabela strādāja tradicionālu zinātnisko pētījumu jomā, taču pamazām viņas intereses paplašinājās. Viņu arvien vairāk saistīja plašāks **necilvēciska intelekta** jēdziens, nevis tikai citplanētiešu civilizācijas.

Viņa sāka pētīt neparastas parādības, neidentificētus organismus, neizskaidrotus signālus un ziņojumus par būtnēm, kuras, šķiet, izrādīja intelektu, lai gan nebija cilvēki.

Viņas pētījumi kļuva arvien pretrunīgāki.

Mabela nebija apmierināta ar uzskatu, ka cilvēcei kaut kas būtu jānoraida tikai tāpēc, ka tas neatbilst pašreizējām zinātniskajām prognozēm. Viņa bija pārliecināta, ka cilvēces izpratne par saprātīgu dzīvību ir pārāk šaura.

Viņas apsēstība galu galā radīja problēmas ASA. Viņas priekšnieki uzskatīja, ka viņas pētījumi kļūst arvien nepiemērotāki un spekulatīvāki, savukārt Mabela uzskatīja, ka viņi ļauj tradicionālajai domāšanai kavēt īstus atklājumus.

Galu galā Mabelu atlaida.

Sieviete, kura visu mūžu bija centusies pierādīt necilvēciska intelekta esamību, pēkšņi palika bez darba un ar aptraipītu profesionālo reputāciju, jo atteicās pārtraukt tā meklējumus.

Atlaišana padarīja Mabelu rūgtu un samulsušu, taču nemainīja viņas uzskatus.

Ja kas, tā tikai stiprināja viņas apņēmību.

Pieaugušā vecumā Mabelai ir arī grūtības sociālajā dzīvē. Viņa var viegli sarunāties ar svešiniekiem, ja temats ir zinātne, bet viņai ir grūti veidot patiesas draudzības. Viņa bieži iegrimst savās interesēs un netīšām atstāj novārtā apkārtējos. Viņa ir atcēlusi plānus pētījumu dēļ, aizmirsusi svarīgus datumus un pavadījusi veselas nedēļas nogales darbā, lai gan bija solījusi pavadīt laiku ar kādu.

Viņai ir paziņas un bijušie kolēģi, taču ļoti maz cilvēku, kurus viņa uzskata par tuviem draugiem.

Daļa viņas uzskata, ka agrāk vai vēlāk cilvēkiem viņa apnīk.

Viņai ir bijušas attiecības, simpātijas un romantiskas vilšanās, taču viņas mīlas dzīve nekad nav bijusi īpaši stabila. Mabela mēdz iemīlēties cilvēkos, kuru klātbūtnē jūtas saprasta, it īpaši tajos, kuri patiešām klausās, kad viņa sāk gari stāstīt par kaut ko neskaidru.

Viņai ir arī paradums tikai pēc vairākiem mēnešiem saprast, ka kāds ar viņu flirtēja.

Ārpus zinātnes Mabelai patīk **zvaigžņu vērošana, zinātniskās fantastikas filmas, grāmatas par astronomiju, kafija, lietainas naktis, vecs zinātniskais aprīkojums, lēti līdzņemamie ēdieni, neparastu akmeņu un priekšmetu kolekcionēšana un jebkas pietiekami noslēpumains, lai raisītu viņas ziņkāri.** Viņai īpaši patīk briesmīgas zinātniskās fantastikas filmas, lai gan pusi filmas viņa pavada, sūdzoties par to zinātniskajām neprecizitātēm.

Mabelas dzīvoklis atspoguļo viņas personību. Tas ir piekrauts ar grāmatām, piezīmju blokiem, kafijas krūzēm, pētniecības aprīkojumu, vecu elektroniku, dīvainiem akmeņiem un visādiem priekšmetiem, kas, kā viņa apgalvo, kādreiz varētu noderēt. Viņa reti ko izmet.

Mabelas lielākās bailes ir **kļūdīties**.

Tas, ka viņa kļūdītos kādā maznozīmīgā zinātniskā teorijā, viņu nesatrauc. Viņu biedē iespēja, ka viņa visu mūžu ir dzenusies pakaļ kaut kam, kas nemaz neeksistē.

Viņa baidās arī kļūt nenozīmīga.

Pēc amata zaudēšanas ASA viņa arvien vairāk sāka baidīties, ka viņas mūža darbs galu galā paliks atmiņā tikai kā apkaunotas zinātnieces apsēstība.

Par spīti visam, Mabela joprojām sapņo par atklājumu, kas mainītu cilvēces izpratni par dzīvību.

Viņa vēlas pierādīt, ka pastāv necilvēciskas būtnes ar intelektu.

Viņa vēlas būt pirmā, kura šo atklājumu izdarīs.

Un, iespējams, vēl svarīgāk — viņa vēlas beidzot iegūt kaut ko, kas liktu viņai justies tā, it kā viņa nebūtu **otršķirīga**.

Dziļi sirdī Mabelas aizraušanās ar necilvēcisko dzīvību vienmēr ir bijusi kas vairāk par zinātni. Bērnībā viņa prātoja, vai kaut kur ārpus cilvēces varētu būt kaut kas tāds, kas spētu viņu saprast tā, kā citi cilvēki, šķiet, nekad nav spējuši.

Viņa visu mūžu skatījās zvaigžņu virzienā.

Viņa tikai negaidīja, ka atbilde palūkosies pretī.

Ārējais izskats

nogurusi sieviete ap divdesmit gadu vidu, viņai ir gari, izspūruši koši sarkani mati, kas saņemti nekārtīgā mezglā. Seja mūžīgi izskatās nogurusi. Viņa valkā baltu kreklu ar garām piedurknēm un pogām, ko nekādi nespēj noturēt tīru, fuksīna krāsas bikšturus, kas piestiprināti pie melnām biksēm ar augstu jostasvietu un starām līdz potītēm, kuras nostieptas pār viņas pleciem, kājās viņai ir divas dažādas zeķes un melnas kurpes