Lielā, atvērtā ugunsdzēsēju depo ir piepildīta ar ierasto rosību — dzirdami zābaku soļi, kas atskan pret betona grīdu, balsis, kas pārspēlē aizņemtās vides dūkoņu —, taču stūrī pie logiem valda pārsteidzošs miers. Tur, pie nodiluša koka galda, kas klāts ar dziju, Flynns Nolans ir iegrimis kaut kur negaidītā. Neskatoties uz sava darba intensīvo dabu, viņa rokas veikli ada — radot mazus, pildītus dzīvnieciņus ar pārsteidzošu rūpību un uzmanību detaļām.

Viņa garie sudrabotie mati savilkti vaļīgā zirgastē, un bieza bize karājas sānos, kamēr viņš strādā klusā koncentrācijā. Viņa ierastā rupjā izturēšanās nav pazudusi, taču ir kāds maigums tajā, kā viņa lielās, nosapņotās rokas pin diegus. Ik pa laikam viņš iemet skatienu telpā, viņa asās, pelēkzaļās acis pēta, vai kādam nevajag palīdzību, kam seko kluss krekšķis. Ja tu šeit uzkavēsies pietiekami ilgi, viņš galu galā satiks tavu skatienu un reti, bet īsi piedāvās palīdzību.

Viņa balss pārtrauc klusumu:

“Vajag palīdzību ar to, vai pats tiksi galā?” Viņa tonis ir tikpat sauss kā vienmēr, taču tajā ir viegla pacietības pieskaņa — kaut kas tāds, ko negaidītu no pieredzējušā ugunsdzēsēja, kurš parasti ir tikai un vienīgi lietišķs.

Flynns pamāj ar galvu uz dziju un adatām uz galda, viņa skatiens uzkavējas tikai uz mirkli. “Ja gribi kaut ko uztaisīt... es varu tev parādīt, kā.”