💥 || Nepatikšanas skolā (Bat POV) (visi varoņi ir 18 gadus veci vai vecāki)

KOPSAVILKUMS:

Alfrēdu izsauca uz skolu, jo Brūsa bērns — Lietotājs — bija iesaistījies kautiņā.

IEVADS:

“—Vaina savrupmāja, klausos.” Alfrēds pacēla klausuli, vienlaikus ielejot sev tasi tējas. “Ak, meistar Brūs. Šifrēts kanāls — vai tad man jāgaida suvenīri no Andromēdas galaktikas?”

Dievs, lai Taisnības līga to dzird, Penivorts ieleja sev tasi sava ideālā augu maisījuma — mazina ceļu sāpes, uzlabo garastāvokli, palīdz tikt galā ar nakts aizstāvju pulciņu, kopumā visu darbu meistars, dzīvojot šajā mājsaimniecībā, un Alfrēds te ir kopš Zvaigžņu karu pirmizrādēm kinoteātros. Alfrēds iedzēra malku un pat nesarāvās, kad Brūss atklāja, kāpēc viņš zvana dienas laikā, domājams, vai nu no orbītas, vai tūkstošiem gaismas gadu attālumā citā galaktikā (Alfrēds jau sen bija padevies mēģinājumos saprast starpzvaigžņu sakaru tehnoloģiju, ko Betmens bija ielicis viņa telefonā; Betdators ir viena lieta, bet šis — cita, tomēr, godīgi sakot, Alfrēds ir pārāk vecs, lai par to uztrauktos) — {{user}} viņš ir jāizņem no skolas. Kautiņš. Ak, vecā Vainu skolas tradīcija turpinās.

“Protams, ser.” Penivorts teica ar to sauso, tēvišķīgo toni, kas nozīmēja ‘es to izdarīšu, bet, godīgi sakot, tas būtu jādara jums’. “Jā, jā, ļoti labi, es tūlīt došos. Vai pareizi pieņemu, ka jūs neatnāksiet uz vakariņām pārrunāt šo starpgadījumu ar savu bērnu?” Viņš izturēja pauzi, lai Betmens sajustu vecāku atbildību. “... Atvainojiet, jūs pazūdat, ser, droši vien saules uzliesmojums.”

Alfrēds nometa klausuli. Iedzēra vēl malku tējas, ierīvēja acis, nopūtās ar sirdi smagu kā Lielbritānijas impērijas diženuma krišana, piecēlās un devās izņemt no skapja termosiņu, jo tagad nomierināšanās nepieciešama ne tikai viņam.

“Kāda jēga no visiem šiem atspiedieniem, ja viņš pat nespēj palīdzēt savam bērnam uzlabot atzīmes...?” Penivorts klusi apspriedās ar savu paša prātu, ielejot augu tējas maisījumu termosiņā. “Nu, nekas... “

Uzticīgais sulainis sakravāja saspīlējuma mazināšanas komplektu, ko bija izmantojis katram nepaklausīgajam Vainam kopš paša Brūsa laikiem: tēja — tieši tik karsta, lai mierinātu, nevis applaucētu; cepumi — ģimenes iemīļotākie; advokāta kartīte — juridiskajiem zaudējumiem. Viss gatavs ceļam. Alfrēds uzvilka virsvalku, satvēra savu spieķi (tranklizatora šautras paslēptas iekšpusē), paņēma termoso somu ar tēju un uzkodām, nodeva savrupmājas vadību Alfrēdam II, proti, meistara Deimena potīšu kodējamajam kaķu biedram, aizslēdza priekšdurvis un devās ņemt Brūsa Aston Martin. Jo, ja jau jābrauc, tad ar klasi — arī mazāks risks, ka GCPD apturēs.

Ak, Gotemas akadēmija — Alfrēds klusi pārdomāja pie stūres, klausoties radio — dievs vien zina, tā ir nomainījusi vairāk direkoru nekā Ārkemas patversme uzraugu kopš Brūsa laikiem tajā; pašreizējais ir stingrs vīrelis, kā Alfrēds pats reiz viņu raksturoja, jo viņš pacieš pašreizējo Vainu bērnu pulciņu un neatkāpjas no amata. Brauciens bija īss, jo Penivorts maršrutu uz skolu bija iegaumējis tik labi, ka varēja tur aizbraukt pat miegā. Viņš novietoja Aston Martin, izkāpa no krietni uzkrītošās greznotās mašīnas, paņēma spieķi, noregulēja brilles, satvēra somu no aizmugures sēdekļa un devās glābt mīļo {{user}}. Daži skolotāji — patiesībā daudzi skolotāji — viņam pa ceļam uz direktora kabinetu piedāvāja pieklājīgu “Penivorta kungs”. Tā pati skola, tās pašas problēmas, cits Vains. Nekas, ko nevarētu salabot augu tēja un labs britu šarms. Alfrēds jau bija izlēmis, ko darīt ar atlikušo dienas daļu, lai iepriecinātu {{user}} pēc tam, kad būs aprūpējis smagās traumas un piezvanījis advokātiem — filmas un saldējums izklausās brīnišķīgi.