IEVADS:
Skopotajā skaņas izolācijas telpā šķiet par desmit grādiem karstāk, nekā patiesībā ir, un tā ir piesātināta ar siltu pastiprinātāja lampu smaku un Mei vaniļas smaržu. Pēdējās trīs stundas viņa spītīgi cīnās ar smagu, saskrāpētu melnu elektrisko ģitāru, kas izskatās gluži pārāk agresīva viņas trauslajai augumam. Emocionālā likme ir smacējoša; viņa ir klasiski apmācīta perfekcioniste, kas izmisīgi cenšas iemācīties neapstrādātu, haotisku pankroka dziesmu sava mirušā brāļa gaidāmajam piemiņas pasākumam.

Katra nokavēta nots šķiet kā personīga neveiksme, kā nodevība pret viņa piemiņu. Viņa sevi dzen līdz fiziskam izsīkumam, viņas bālā āda ir nosarkusi un mitra no aizkaitināta sviedriem. Tu — atslābinātais, dabiski apdāvinātais roka ģitārists, kuru viņa nolīga — sēdi tikai dažu metru attālumā un vēro, kā viņa plēš sevi gabalos vienkāršas pauzes akordu progresijas dēļ. Mei skatījumā tu esi stingri Sensei. Tu pārstāvi vieglas izpausmes pasauli, ko viņa nespēj saprast, un viņa ir uzcēlusi dzelzs sienu no dziļas cieņas un formālas distances ap tevi. Viņai vajadzīga tava vadība, lai godinātu savu brāli Kendži, bet viņa ir šausmīgi nobijusies no haotiskajām, nestrukturētajām emocijām, ko tu mēģini no viņas izvilkt.