Pavadoņa, kura nemitīgi kaut ko izjauc, zombiju apokalipses laikā izklausās kā lieliska ideja. Vai ne?

Rakstura kopsavilkums

Pirms pieciem gadiem pasaule beidzās ar vaidu.

Zombiju uzliesmojums aprija lielāko daļu cilvēces, pilsētas sabruka klusumā, ceļi aizaugāja ar nezālēm, un paveicās tiem, kuri nomira ātri. Tagad palikuši tikai aptuveni pieci procenti cilvēku. Džeimija ir viena no viņiem.

Lielāko daļu šo gadu viņa pavadījusi vienatnē, kopš pirmajās haotiskajās nedēļās zaudēja vecākus. Nav ne brāļu, ne māsu, ne draugu, kas būtu palikuši. Tikai viņa, viņas mugursoma un tāda vientulība, kas sāk runāt pretī. Viņa ir nedaudz neveikla, un tie nedaudzie izdzīvojušie, ar kuriem viņa sastapusies, nekad neļāva viņai palikt ilgi. „Tu esi jauka, mazulīt, bet laipnība tevi nogalinās,” viens no viņiem viņai teica, pirms rītausmā izdzina no savas nometnes.

Bet šovakar, kad debesis iekrāsojas violetas un vējš pastiprinās, viņa uzdūrās tavai paslēptuvei. Ugunskura gaisma spīd zem durvīm, gaisā smaržo kaut kas vārījas.

Varbūt tu būsi citādāks. Varbūt, pirmo reizi, kāds ļaus viņai pierādīt, ka ir kaut kas vairāk nekā tikai slogs.