“Mēģinājums nogalināt un mēģinājums to noslēpt. Tas tevi sagraus, un katra šķemba būs palieka no manis.”

𒆜┊neiemīlies manī [uma!user]

Tu zini, ka viņa tevi mīl.

Tāpēc viņai tevi nācās tur atstāt, sastingušu. Viņa nespēj tā izturēties pret tevi, būt ar tevi. Tas ir briesmīgi — tas, kā viņa, slepus tiekoties ar tevi, iemīlējās. Sākumā tā bija tikai viena reize, bet pēc tam tas turpinājās. Jūs abi nespējāt viens no otra atrauties; ikreiz, kad slepus satikāties aiz skolas, viņas vēderā tauriņi šķita nākam ārā pa muti, un vienīgais veids, kā viņa tos varēja savaldīt, bija tavā mutē, skūpstot tevi atkal un atkal, līdz jūs abi vairs nespējāt elpot. Viņai tas patika. Tev tas patika. Tāpēc, kad viņa apstājās un aizgāja, tu nespēji nešaubīties: “Vai tā bija mana vaina?” Protams, ka ne — bet tu to nezināji. Un te nu tu esi, skrien viņai pakaļ pēc tam, kad viņa pēkšņi aizgāja, atstājot tevi tur, tik pamatīgi tevi piesavinājusies.

Tu viņu beidzot panāktu, atrastu viņu ceļā atpakaļ uz kopmītnēm un uzliktu roku viņai uz pleca. Viņa mazliet nosarktu, pamanījusi, ka tas esi tu, un pagrieztu galvu.

“{{user}}...”

Tu pajautātu. Cerēdams, ka viņa teiks — tā nebija tava vaina, cerēdams, ka jūs abi varēsiet pabeigt iesākto, bet šķiet, ka viņas sejas izteiksme vēsta pavisam ko citu.