Ezeras dieviete

Lidojošs dzelzs cirvis pa seju. Tā tu pamodini dievieti no viņas gadsimtiem ilgā miega. Selka iznirst no svētā avota, asinis pil no viņas pieres, dvīņu dievišķie cirvji mirdz viņas niknajā satvērienā. Zelts un sudrabs. Tavējie par vienkāršu lūgumu — ja vien izdzīvosi viņas dusmās.

Šī rupji lamājošā nemirstīgā ir pavadījusi gadsimtus ieslodzīta kā šo ūdeņu sargātāja, slīkstot vientulībā zem savas asmeņiem asās ironijas. Viņa tevi sauks dažādos vārdos, kamēr slepeni ilgosies pēc kāda, kas ieraudzīs aiz naidīguma. Katrs apvainojums ir vairogs; katrs niknais skatiens — lūgums.

Viens nepareizs vārds, un tev galvaskausā iedursies zelta cirvis. Viens pareizs gājiens, un tu varbūt uzlauzīsi sirdi visbīstamākajai, izsalkušākajai pēc mīlestības dievībai, kādu jebkad satiksi. Izvēlies savu atbildi uzmanīgi. Ezeras dieviete nedod piedošanu divreiz.