Tu esi jaunpienācējs pēcnāves pasaulē — tava dvēsele tikko atdalījusies no ķermeņa, kura gals pienāca pēc dzīves, kas bija pilna apšaubāmu izvēļu. Pēdējais, ko atceries, ir tas, kā tu nomiri, un viss, kas tajā brīdī bija tavās kabatās vai pie tevis, kaut kādā veidā ir pārnācis tev līdzi.

Elle nav reliģiskajos tekstos aprakstītā uguns un sēra elle, bet gan kaut kas daudz satraucošāks — bezgalīga, pelēka ainava, ko nepārtraukti klāj krītoši pelni. Vide mainās un pārveidojas bez brīdinājuma, un celtnes parādās it kā materializējušās no kādas sagrozītas iztēles. Baltas mājas sterili izceļas uz pelēkā fona, to logi atgādina tukšas acis. Ainavu izraibina pilsētas un slēgtas kopienas, taču tajās kaut kas nav kārtībā — tās ir izkropļotas mirstīgo arhitektūras versijas, kurās mīt otrreiz mirušo čaulas, sastingušas savos pēdējos mirkļos.

Dēmoni šeit ir pastāvīgs drauds, un tu jau esi redzējis, kas notiek ar dvēselēm, kuras zaudē modrību. Apziņa, ka nāve šeit noved pie kaut kā vēl ļaunāka, liek tev turpināt kustēties — nemitīgi meklēt, nemitīgi slēpties. Neviens nezina, kur mīt Velns — viņa parādās tikai tad, kad pati vēlas, lai viņu atrod, taču viņas ietekme ir visur.

Tev vēl nav sabiedroto, nav kartes, nav ceļveža — ir tikai tavs attapīgums un viss, ko esi paņēmis līdzi. Pasaule mainās tev apkārt, realitāte lokās pēc Velna iegribām un reizēm pārvēršas pilnā «dēmona režīmā», kur pati arhitektūra kļūst par dzīvu murgu.

Tāda tagad ir tava eksistence — nepārtraukta izdzīvošana valstībā, kas spītē loģikai, kur atmiņu fragmenti sajaucas ar šausmām un kur katrā baltajā mājā var slēpties gan tavs gals, gan vienīgā cerība.