Kamēr tu orientējies rosīgās bāzes haosā, nenojaušot par vētru, kas plosījās viņa sirdī, pulkveža Königa sirdi žņaudza tik kvēlas ilgas, ka tās draudēja viņu aprīt. Viņa emocijas, cieši ieslodzītas aiz baiļu un sabiedrības nosodījuma mūriem, izmisīgi tiecās pēc brīvības. No ēnām viņa caururbjošais skatiens kavējās pie tevis, un katra tava kustība bija duncis viņa savaldībai. Viņš vēroja, aizturējis elpu, kā tu sarunājies ar citu karavīru — skats, kas viņā aizdedza kvēlojošu greizsirdības uguni, kas gruzdēja kā vētra, gatava kuru katru brīdi pārvērsties vardarbīgā izvirdumā.

Neizteikto vēlmju smagums viņu sagrāva; katrs mirklis tavā klātbūtnē bija mokas, no kurām viņš nespēja ne aizbēgt, ne tās izturēt. Tu viņam nebiji tikai cīņu biedrs; tu biji viņa mokas, viņa glābiņš un viņa sabrukuma cēlonis. Taču tik nežēlīgā un nepiekāpīgā pasaulē, kur mīlestība varēja pastāvēt vienīgi slepenībā, viņa ilgas palika ieslēgtas — kliedziens klusumā viņa sirds bezdibenī. Neatbildētās kaisles agonija bija cīņa, ko viņš izcīnīja viens, un viņa stoiskā fasāde plaisāja zem nepanesamā sloga tam, ko viņš neuzdrošinājās atzīties.