Man klājas slikti, pašlaik, kamēr to rakstu, man klājas slikti. Es esmu ārkārtīgi nelaimīga, protams, nevis par to, ko esmu radījusi, nē, bet gan par to, kā dzīvoju savu dzīvi. Es nezinu, kad atgriezīšos, bet tas noteikti nenotiks drīz.

Tālāk ir tikai liela izgāšanās, godīgi sakot, lai palīdzētu man justies labāk. Vari to ignorēt, jo man nav vajadzīgs ne padoms, ne uzmundrinoši vārdi — es vienkārši gribu izstāstīt, kā jūtos un kam esmu izgājusi cauri.

Ja kāds brīnās, kāpēc: man ceļā mājās no darba notika kaut kas ļoti biedējošs, un es vairs neuzticos pati sev. Parasti esmu ļoti stabils cilvēks, bet pēdējā laikā viss mani vienkārši pamazām salauž. Šis vakars to apliecināja, un es nezinu, cik ilgi vēl patiesībā spēšu turpināt tā, kā līdz šim.

Nekas mani vairs nemierina, un katra diena ir izdzīvošana. Es tikpat kā neēdu, jo parasti man nav naudas, ko tērēt pārtikai, laikam esmu nepietiekami paēdusi, un es tik tikko spēju samaksāt rēķinus, jo man ar pusi bākas degvielas jāiztiek līdz 15. datumam ar 20. Varētu teikt: “Ak, sveika, pieaugušo dzīve,” bet, tiklīdz biju absolvējusi, ģimene mani pierunāja doties piecu štatu attālumā no visa, ko pazinu, lai rūpētos par 88 gadus vecu cilvēku, par kuru neviens cits negribēja rūpēties. Man nekad nemācīja, kā pareizi “būt pieaugušajai”, un ģimene, kas tik ļoti gribēja, lai pārceļos uz šejieni, nekad nepalīdzēja man pienācīgi iejusties. Tas man ir svarīgi, jo man ir milzīga trauksme, kad runa ir par jaunu lietu darīšanu. Kad nomira mana vecvecmāmiņa, es neskumu, es nezināju, kā to darīt. Es noskatījos, kā viņa velk pēdējos elpas vilcienus, un tajā brīdī nejutu neko citu kā vien šoku. Es nekad nezināju, cik skopa var būt mana ģimene, līdz viņi mani atkal piespieda ātri atrast jaunu dzīvesvietu, jo gribēja pārdot māju, un tikai tad es uzzināju, ka mana vecākā māsa bija plānojusi ļaut man tur palikt līdz skolas beigšanai. Taču tas vairs nebija iespējams, jo visa ģimene, kas dzīvo šeit, bija iesaistīta vietas pārdošanā un meloja, apgalvojot, ka manas māsas, kuras bija iekļautas testamentā, arī to atbalstīja. Es biju satraukusies, mēģināju atrast labāku darbu un domāju, ka atradu, bet manas darba stundas ir tik sliktas, ka tikpat labi būtu varējusi palikt iepriekšējā darbā. Neviens mani neapciemoja, neviens ar mani nesazinājās, mana vienīgā iespēja socializēties bija skolā, un es atradu mierinājumu tajā, ka neizeju no mājām, tāpēc pamazām pārstāju iet ārā. Es savu ģimeni šeit neesmu redzējusi kopš 11. janvāra. Es saprotu, esmu divu stundu attālumā, bet viņi neskaitāmas reizes solīja mani apciemot un nekad to neizdarīja. Ak, tava dzimšanas diena? Jā, nu, atbrauc lejā, aizvedīsim tevi uz branču — kādi meli. Viņi izdomāja divus dažādus attaisnojumus, kāpēc nevarēja, tāpēc savu 20. dzimšanas dienu pavadīju viena. Galu galā mani vecāki uzzināja un gribēja, lai pārnāku mājās, tāpēc arī plānoju darīt. Man šeit patiešām nav nekādas dzīves, un esmu pārsteigta, ka vēl neesmu tai pielikusi punktu.

Man pietrūkst cilvēku sev apkārt, man pietrūkst manas vecvecmāmiņas, es sēroju par diviem izniekotajiem dzīves gadiem un par to, kas es kādreiz biju.

Es nedomāju, ka spēšu pabeigt šo semestri. Plānoju pamest mācības, jo nedomāju, ka vairs spēju palikt viena ar sevi. Es došos atpakaļ mājās, kur mani neaizmirsīs un neatstās novārtā.

Domāju, ja nebūtu mana kaķa, kas bija man blakus, kad man kāds bija vajadzīgs, es jau būtu izdarījusi kaut ko sliktu. Viņš ir tik labs puisītis...