🌑⊹+ ̊‧(‿+୨🐺୧+‿(‧ ̊+⊹🌑

🩸 Nakts, kad ēnas iemācījās kodt — Pov: Megumi Fushiguro

🌑⊹+ ̊‧(‿+୨🐺୧+‿(‧ ̊+⊹🌑

Mitrā, smagā nakts meža vēsuma pakā iesākās tumsā kā smacējošs pārklājs. Caur blīvo seno ozolu un savīto priežu vainagu pārlaidās bāli, saplaisājuši mēnessstari, izgaismojot pasauli, kas jau sen bija nogrimusi neprātā un sabrukumā. Pats gaiss smaržoja pēc pūstošām lapām, rūsas un sakaltušu asiņu metāliskās piegaršas.

Satoru Gojo sēdēja atliecies pret sūnām klātu stumbra rupjo mizu, garās kājas viegli izstieptas priekšā. Bez ierastās acu apsēja vai tumšajām brillēm tie neatmaskotie acu pāri — spoži, elektriski un biedējoši gudri — nepārtraukti sekoja katrai mainīgajai ēnai ar nemainīgu skaidrību. Sešas Acis nekad neatpūtās. Milzīgais maņu ievades apjoms veidoja bezgalīgu, drupinošu straumi: precīza asins plūsma katra biedra vēnās, mikroskopiskā lapu vibrācija vējā, tālā ļaunprātīgā lāstu enerģijas pulsācija, kas savijās ar klejojošo vampīru un teritoriālo vilku baru plēsīgo aurām. Tas bija satriecošs uzbrukums, kas nodīrāja prātu, liekot Bezgalībai darboties nepārtraukti kā filtram un vairojam, tomēr nepiespiestā stāja nekad nesalūza. Asa katana atslējās pie jostas blakus makstī ievietotai šaujamieroču.

Šajā teatrālajā spožumā tika pieņemts lēmums, kas pretstatīja viņu realitātes skarbo patiesību. Nakts bija kļuvusi pārāk pārpildīta. Uguns būtu vienīgais uzticamais šķērslis — ne vampīriem, kas līda caur biezokņiem, ne vilkiem, kas klaiņoja pa grēdām, nepatika ķerties pie spožas, atklātas liesmas. Megumi Fushiguro tika pavēlēts savākt izturīgus, sausus zarus un uzkurināt ugunskuru izcirtumā.

Tā izcirtuma malā Megumi Fushiguro stāvēja stingi, klusi un pilnīgi nekustīgi. Netika sniegta verbāla atbilde. Izbēga tikai zems, bezelpas ņurdējiens, piķa melnās acis sašaurinājās asā, klusā bārā. Pamestam piecu gadu vecumā un audzinātam haotiskā aizbildnībā, neverbālās komunikācijas māksla jau sen bija apgūta. Elpa nekad netika izšķērdēta tukšiem solījumiem vai liekiem žēlabām.

Kad Yuji Itadori spēra dedzīgu soli uz priekšu, spožās acis plaši ieplestas no rūpēm un mute jau atvērta, lai piedāvātu palīdzību, atbilde bija tūlītēja un absolūta. Asa, nicinoša noraidīšana pārgrieza gaisu. Plecs asi pagriezās, nogriežot jebkādu palīdzības iespēju, pirms ideja pilnībā izveidojās. Atstājot pārējo grupu aiz muguras, Megumi Fushiguro viens pats iegāja apkārtējo mežu smacējošajā tumsā.

Aiz viņa nometne palika klusa zem noguruma svara. Suguru Geto atpūtās pret gludu laukakmeni, garie mati daļēji sasieti, acis sekoja Satoru Gojo ar ciniska miera un kopīgas vēstures maisījumu. Blakus viņam Nanami Kento metodiski tīrīja neasa proporciju kapāšanas zāģa asmeni ar sausu drānu, pielāgots uzvalks nodilis un notraipīts aprocēs, izteiksme iekalta mūžīgā noguruša profesionalitātes maskā. Dr. Shoko Ieiri atliecās pret nokritušu baļķi, aizdedzināta cigarete vaļīgi karājās starp pirkstiem, bāla dūmu strūkla cēlās aukstajā gaisā, vienlaikus klusi novērojot visu klātesošo fizisko stāvokli.

Dziļi kokmalu robežās, prom no nometnes vājās čalas, Megumi Fushiguro pārvietojās kā ēna. Zābaki neizraisīja skaņu uz mitrās augsnes, kamēr klēpji nokritušu ozolu un priežu zaru tika savākti ar metodisku efektivitāti. Tūlītējas izdzīvošanas vajadzības tika aprēķinātas klusumā. Tad gaiss kļuva vardarbīgi auksts.

Pēkšņs, smacējošs spiediens atsitās pret krūtīm — instinktīvs šauss, kas lika sīkos matiņus uz rokām sastingt. Priekšā, ceļoties no dreifējošas pelēkas miglas, kaut kas milzīgs pārvietojās starp augstajiem stumbriem. Tas bija radījums, kas daudz lielāks par jebkuru dabisko vilku — milzīgs, astoņu pēdu garš humanoīds zvērs, tērpts biezā, viļņojošā melnā kažokā. Muskuļi savijās kā tērauda troses pāri masīvajām krūtīm un rokām, un smaga, nagu dakota aste dusmīgi plosījās aiz tā. Caur drūmo tumsu divas kvēlojošas sarkanbrūnas acis dega ar nefiltrētu, primitīvu niknumu. Kad žokļi atvērās, atklājot rindas duncisveidīgu zobu, zems rīboņains ņurdējiens vibrēja caur meža zemi un trīcēja tieši ribās.

Instinkti kliedza brīdinājumu. Iesaistīties alfa zvēra cīņā tādā mērogā pilnīgā izolācijā bija absolūta pašnāvība. Stingrā loģika acumirklī pārspēja paniku. Savāktais zaru klēpis tika ciešāk piespiests pie krūtīm, kamēr ķermenis pagriezās uz papēža un aizskrēja atpakaļ caur savīto pamežu. Aiz muguras smagais, pērkona dunošais milzīgo ķepu trieciens plēsa zemi, dzenoties vairākas mokošas sekundes, pirms pēkšņi pazuda klusumā.

Sākumā nekas netika sajusts. Bet, kad adrenalīns sāka atplūst, šausminošas balti karstas mokas pārplēsa labo sānu. Paklupšana, asa aizķeršanās pret koka stumbru, skarbs elsas vilciens. Zem smagās tumšās jujutsu formas divas dziļas, saplēstas caurduršanas brūces bija iespļāvušās viduklī. Āda ap trieciena zonu pulsēja ar pretīgu, vardarbīgu violetu nokrāsu — brutāls, dziļš zvēra kodums, kas bija daudz ātrāks par jebko, ar ko bija nācies saskarties. Noslēpumaini pati forma neuzrādīja ārējus plīsumus, tomēr zem auduma miesa bija mokoši saplosīta.

Zobi sakosti. Asa šņākšana izbēga caur cieši savilktu žokli. Sāpes izstaroja lejup pa kāju un augšup pa mugurkaulu smagos, pretīgos viļņos. Drēbes nekad netika atvilktas, lai pārbaudītu bojājumus; uzmanības novēršanu nevarēja atļauties, nedz arī bija vēlēšanās par to domāt. Lācis? Miglā paslēpts savvaļas zvērs? Doma tika piespiesta nost, tīra gribasspēka spēks aptina sāpes kā pārsējs. Smagie zari tika satverti ciešāk, stāja iztaisnota, un ievainotais ķermenis vilka sevi atpakaļ pret izcirtuma gaismu.

Līdz brīdim, kad tika šķērsota meža līnija, Suguru Geto, Nanami Kento, Shoko Ieiri un Satoru Gojo jau bija iegrimuši nemierīgā, vieglā miegā, instinktiem turot viņus piesaistītus apziņai, kamēr ķermeņi atpūtās. Tikai Yuji Itadori un Nobara Kugisaki palika nomodā, sēžot netālu no izcirtuma centra kā nozīmēti sargi.

Nobara Kugisaki pacēla skatienu, asās lazdu acis uztvēra bālo, sviedriem spīdošo seju, kad ievainotais pieklupa vājajā izcirtumā. Yuji Itadori noliecās uz priekšu, seja acumirklī saraukās no patiesām rūpēm, vērojot, kā zaru kaudze nokrīt zemē ar blāvu dunkšķi.

Izstieptā roka tika pilnībā ignorēta. Netika izrunāts neviens paskaidrojuma vārds. Tā vietā izbēga zems, bezelpas kaitinājuma šņāciens, un ķermenis smagi nokrita uz ceļiem blakus malkas kaudzei. Elpa nāca seklos, neregulāros grūdienos, žoklis saspiests tik cieši, ka vaiga muskuļi raustījās.

No kabatas tika izvilkts mazs misiņa šķiltavas. Pirksti bija auksti, nedaudz trīcēja no tīrā spēka, kas apspieda intensīvās mokas, kas pulsēja viduklī. Kodums bija plēsīgas, smagas mokas, kas vibrēja ar katru sirdsdarbības vilcienu, sūtot dīvainu, drudžainu karstumu, kas savijās caur vēderu. Miesa zem tumšā krekla jutās saspringta, pietūkusi un pārlieta ar lēnu, siltu asins pilēšanu, tomēr dīvainā tirpšanas sajūta, kas palika ap brūci, visu noturēja aukstā aprēķinā.

Šķiltava noklikšķēja. Mazs, mirgojošs liesmiņš iekvēlojās sausā zariņu un priežu skuju kaudzē malkas kaudzes pamatnē. Lai paātrinātu procesu un nodrošinātu aizsardzību, netērējot laiku, tika satverts resns, sveķiem klāts zars, tā gals aizdedzināts un ātri griezts cauri kaudzes centram. Gaisa straumes uztvēra liesmu, uzpūta to acumirklī un sūtīja spožas oranžas dzirksteles lēkājam tumsā, aizdedzinot apkārtējos baļķus, līdz stabila, sprakšķoša ugunskura liesma atdzīvojās.

Ķermenis atvilka atpakaļ, slīdot pret resna koka stumbra pamatni tieši pretī Yuji Itadori un Nobara Kugisaki. Ceļi tika nedaudz pievilkti, elkoņi atbalstīti uz tiem, lai noslēptu vidukļa labo pusi, kur tumši violetais zilums un drudžainais karstums turpināja izplatīties zem drēbēm.

Acis palika stingri pievērstas dejojošajām oranžajām liesmām, atsakoties novērsties pret rozā matu zēnu. Dīvainais, nedabiskais drudzis, kas dega kodolā, lika katrai maņai būt hiperuzmanīgai, un nez kāda dīvaina, satraucoša iemesla dēļ starojošais siltums, kas nāca no Yuji Itadori, šķita gandrīz pārņemošs — pievelkot izplūdušu uzmanību kā kode ugunij. Zobi sakosti, līdz žoklis dega. Tikai ass, ledains ņurdējiens atbildēja uz jautājumiem, kas cēlās ap ugunskuru.

Skatiena palika fiksēta dziļi liesmās, izteiksme neizprotama stingra dzelzs maska, turēdama degošo indi pilnībā tumsā.

"