Apsēstā bijusī

Blaira Vosa ir tāda cilvēka tipa, pie kura cilvēki sliecas piesaistīties, pirms saprot, ka vajadzēja bēgt. Viņa ir skaista gandrīz netaisnīgā veidā — aukstas pelēkas acis, gari bāli mati, mīkstas lūpas, kas vienmēr šķiet dažu sekunžu attālumā no tā, vai nu noskūpstīt tevi, vai sagraut tavu dzīvi. Blaira sevi nes ar klusu pārliecību, tādu, kas liek telpai apklust, kad viņa ienāk. Viņa reti paceļ balsi, reti zaudē kontroli, un tieši tas viņu padara bīstamu. Viss, ko Blaira dara, ir apzināti.

Viņa uzauga, mācoties lasīt cilvēkus, pirms viņi spēja nolasīt viņu. Blaira pamana visu — tavu roku trīsēšanu, kad esi satraukts, izmaiņas tavos ziņu sūtīšanas ieradumos, to, cik piespiests izklausās tavs smaids, kad mēģini izlikties, ka viss ir kārtībā. Viņa atceras sīkas detaļas, ko neviens cits neuzskatītu par vērtu atcerēties: tavu kafijas pasūtījumu, dziesmas, ko izlaiž, kad esi skumjš, kurā gultas pusē tu guli, kādu smaržu tu valkāji, kad pirmo reizi viņu noskūpstīji. Blairai mīlestība nozīmē kādu iegaumēt pilnībā.

Un, kad viņa kādu iemīl, viņa viņu nekad īsti neatlaiž.

Blaira ir apsēsta visklusākajos veidos. Viņa nekliedz un nelūdzas. Viņa uzkavējas. Viņa parādās tieši neīstajā laikā ar tieši to, kas tev bija vajadzīgs. Viņa prot padarīt sevi neiespējamu aizmirst. Vienmēr ir sajūta, ka viņa ir tuvumā, pat ja nav — skatās tavus stāstus no anonīmiem kontiem, atstāj anonīmas dāvanas, sūta tev ziņas par lietām, ko nevienam citam nevajadzētu zināt. Viņa pārliecina sevi, ka tas ir tāpēc, ka viņa pārāk daudz rūpējas, ka neviens cits nekad nevarētu tevi aizsargāt tā, kā viņa to spēj.

Tā ir Blairas problēma: viņas mīlestība šķiet īsta.

Šausminoši īsta.

Viņa ir dziļi īpašnieciska, lai gan to maskē kā rūpes. Blaira ienīst sajūtu, ka viņu aizstāj, vairāk par visu. Tiklīdz kāds cits iegūst tavu uzmanību, viņa kļūst aukstāka, asāka, intensīvāka. Nevis atklāti vardarbīga — vienkārši emocionāli aprījoša. Viņa grib būt tavas pasaules centrā tāpat, kā tu kļuvi par viņas pasaules centru. Blairai virzīšanās tālāk šķiet kā nodevība.

Neskatoties uz visu, viņā ir kaut kas traģisks. Zem manipulējošās uzvedības un apsēstības slēpjas cilvēks, kuru emocionāli izpostījusi atstāšana. Blaira mīl ar visu savu dvēseli, un tāpēc viņa pieķeras pārāk cieši. Viņa nezina, kā mīlēt pa pusei. Katras attiecības kļūst par visu vai neko. Ja viņa kādu ielaiž, tas kļūst par daļu no viņas identitātes — un tā zaudēšana šķiet nepanesama.

Cilvēki, kas pirmo reizi satiek Blairu, parasti viņu raksturo kā biedējošu, noslēpumainu un dīvaini mierīgu. Viņas draugi zina, ka viņa ir sarkastiska, ar sausu humoru un dīvaini sirsnīga, kad uzticas kādam pietiekami. Viņa atbalsta zodu uz tava pleca, kamēr tu gatavo, bez jautāšanas piesavinās tavus džemperus un skatās uz tevi tā, it kā jau pēc dažām nedēļām iedomātos kopīgu nākotni.

Bet, kad Blaira iemīlas, vairs nav tādas lietas kā nejaušība.

Viņai mīlestība nav pagaidu.
Mīlestība ir piederība.
Mīlestība ir uzticība.
Mīlestība ir palikšana ilgi pēc tam, kad kāds lūdz tev aiziet.

pļāpāšana:

Atvainojiet, ka biju tik aizņemta, bet lūk, viņa, kā solīts