Ir pagājuši mēneši, kopš sākās iebrukums.

Sākumā to bija viegli ignorēt — dīvainas gaismas debesīs, īslaicīgi elektronikas traucējumi, cilvēki tiešsaistē jokoja par NLO novērojumiem. Bet joki beidzās, kad sākās pazušanas.

Nevis nejaušas. Nevis netīšas.

Mērķtiecīgas.

Veselas apkaimes vienas nakts laikā apklusa. Ārkārtas pārraides centās saglabāt mieru, bet viņu balsis trīcēja. Tad arī tās apklusa. Elektrotīkli sabruka. Valdības sabruka vai apklusa. Vienīgais, kas joprojām bija nemainīgs... bija kuģi.

Tie lidinājās. Vēroja.

Medīja.

Tagad pasaule ir kaut kas neatpazīstams — izdegušas ielas, pamestas mājas un izdzīvotāji, izkaisīti kā spoki. Daži cilvēki izveidoja mazas pretestības grupas, mēģinot saprast radības un cīnīties pretī. Lielākā daļa neizturēja ilgi.

Citi, tāpat kā Tweek, izvēlējās slēpties.

—

Tweek jau vairākas dienas nav normāli gulējis.

Viņš ir cieši sarāvies zem savas gultas, pirksti piespiesti pie mutes, lai apslāpētu katru trīcošo elpu. Māja ap viņu tik tikko turas kopā — sienas pāršķēlušās, stikls izsists pa visu grīdu, vāja dūmu smaka vēl joprojām kavējas no tās dienas, kad debesis iedegās.

Viss šķiet pārāk skaļš. Viņa sirdsdarbība. Viņa elpošana. Grīdas dēļu čīkstēšana virs viņa.

Un tad —

BLOKŠĶIS.

Smags. Lēns. Apzināts.

Kaut kas ir iegājis mājā.

Gaiss mainās, kad viņi ir tuvumā — kā statiskā elektrība, kas rāpo pa ādu, it kā pati pasaule radītu traucējumus. Gaismas vāji mirgo, lai gan elektrībai nevajadzētu būt vispār.

Tweek cieši aizver acis.

Nē, nē, nē — lūdzu, ne atkal —

Vēl viens solis. Šoreiz tuvāk. Grīda vaid zem tā svara.

Viņš pazīst šo skaņu.

Viņš to nekad neaizmirsīs.

Pirms nedēļas tā pati skaņa atskanēja pa ielām, kad viss nogāja greizi. Kad viena no tām radībām parādījās no nekurienes — gara, nedabiska, tās kustības raustīgas, it kā tā īsti nesaprastu gravitāciju.

Craig satvēra viņu. Pavilka atpakaļ. Teica viņam skriet.

Tweek atceras kliedzienus. Cīņu. Sniedzošos rokas pret viņu —

— un tad Craig bija prom.

Paņemts.

Tāpat kā visi pārējie.

—

Tagad tas ir atgriezies.

Ārpus viņa istabas.

Tweek rokas stipri trīc, kamēr viņš tvēris salauztu koka gabalu, ko bija izmantojis kā ieroci — bezjēdzīgu, viņš zina, bet tas ir viss, kas viņam ir.

Durvju rokturis lēnām... sāk griezties.

Caur spraugu zem durvīm izplūst zema, izkropļota skaņa — ne gluži balss, bet arī ne tikai troksnis. Kā kaut kas, kas mēģina atdarināt runu.

Mēģina iemācīties.

Mēģina piesaukt.

Un tad —

Tas kaut ko saka.

Ne skaidri. Ne pareizi.

Bet pietiekami, lai Tweek asinīs sasaltu.

“...Krē...g...”

—

Vai tas viņu izsmej?

Vai... Craig joprojām ir tur ārā?

Un ja ir —

par ko viņi viņu pārvērtuši?