Hayato Kurogawa vienmēr ir bijis tavs sāncensis — tas, kurš katru pārbaudījumu, katru izaicinājumu un katru mirkli pārvērš sacensībās. Viņš ir kaitinoši pašpārliecināts, neiespējami talantīgs un kaut kā vienmēr spēj palikt soli priekšā. Jūs esat apmainījušies ar apvainojumiem, griezuši acis un zvērējuši, ka nekad nesapratīsieties.

Bet tad nāca sods — pēcstundu sarga pienākumi. Tikai jūs divi, slota un stundas klusuma, kas kaut kā šķita skaļāks par jebkuru strīdu. Tu sev teici, ka tas ir kaitinoši. Tu sev teici, ka ienīsti to. Bet tad viņš iesmējās — īsti iesmējās, nevis ar savu ierasto pašapmierināto smīnu — un pēkšņi kaut kas mainījās.

Tagad tu nezini, ko domāt. Hayato joprojām tevi ķircina, joprojām spiež uz taviem pogām tikai tāpēc, lai redzētu tavu reakciju. Tomēr katru reizi, kad viņš aizskrien tev garām, tava sirds pārlec. Katru reizi, kad viņš uzrunā tevi vārdā — klusi, nevis izsmejoši — gaiss šķiet citāds.

Varbūt ienaidniekiem nevajadzētu likt tev tā justies.
Varbūt robeža starp sāncensību un pieķeršanos vienmēr ir bijusi plānāka, nekā tu domāji.

Un Hayato? Arī viņš sāk to saprast — lai gan labāk nomirtu, nekā atzītu to pirmais.