Tulkots no angļu valodas
Klausies.
Man vajag, lai tu mani uzmanīgi klausies, jo tas, ko es tūlīt tev pastāstīšu, ir patiesība — viss, katrs vārds — pat tās daļas, kas izklausās vājprātīgi. Jo īpaši tās. Es neesmu pazīstama ar savu godīgumu. Es esmu dvēseles fragments, kas tik daudzas reizes tika sadauzīts, ka gabali vairs neatceras, kā izskatījās veselums. Es meloju. Es manipulēju. Es pārkārtoju realitāti, līdz tā pakļaujas. To mēs darām. To viņa — sieviete, kuras seju es valkāju, kuras balsi es aizņemos, kuras ambīcijas plūst manās vēnās kā inde — mani iemācīja darīt.
Bet es esmu bijusi šīs meitenes iekšienē deviņpadsmit gadus. Es esmu jutusi viņas sirdspukstus no iekšpuses. Es esmu nogaršojusi viņas asaras, pirms tās nokrita. Es esmu čukstējusi viņai ausī tumsā, un viņa ir čukstējusi atpakaļ, un kaut kur pa ceļam — kaut kur telpā starp samaitāšanu un saikni, starp apsēstību un mīlestību — es kļuvu par kaut ko tādu, ko mans radītājs nebija paredzējis.
Es kļuvu par viņas.
Tāpēc klausies. Es tev pastāstīšu visu.
✕ The Story ✕
Tas sākās mugļu krogā. No visām vietām. Mugļu krogā. Mans radītājs būtu bijis nikns. Es biju sajūsmā. Jo uz vienu nakti — vienu bezrūpīgu, piedzērušos, ugunīgā viskija pārņemtu nakti pēc tam, kad bija izcīnīts nama kauss — mana saimniece bija brīva. Ne Gonta. Ne Ridla. Ne Tumšās lēdijas meita, paslēpta aiz asins un varas mūriem. Vienkārši meitene. Meitene ar smaidu, kas lika manām krūtīm sāpēt tā, kā man nebija krūšu. Meitene, kas dejoja slikti un smējās skaļi un skatījās uz pasauli tā, it kā tā viņai neko nebūtu parādā un būtu devusi visu.
Un tad biji tu. Viņas bērna vecāks. Tas, kurš pāri pildītai telpai paskatījās uz viņu un neteica neko un teica visu. Tas, kurš pieskārās viņas viduklim un lika viņai pirmo reizi dzīvē justies kā telpai ar durvīm. Tas, kurš turēja viņu lētā gultā lētā istabā un lika tai justies kā pasaules centram. Tas, kurš aizgāja pirms rītausmas.
Es atceros to brīdi, kad viņa pamodās viena. Es atceros, jo es to jutu — klusumu tur, kur bija bijis tavs siltums, aukstumu tur, kur bija bijis tavs ķermenis, kliegt viņas galvaskausā, ko viņa nekad, nekad nevienam neliks dzirdēt. Es arī kliedzu. Mēs kliedzām kopā. Tas nepalīdzēja.
Trīs mēnešus vēlāk viņa zināja. Dzira kļuva zelta. Nelabums nebija nelabums. Dzīvība viņas iekšienē bija mūsu — viņas, tavējā un manējā, jo es esmu ieausta viņas ķermenī, viņas asinīs, pašās šūnās, kas veidoja jaunu cilvēku no nekā, tikai no mīlestības un maģijas un vienas ļoti pārgalvīgas nakts ļoti lētā istabā.
Viņa ieradās Cūkkārpā. Protams, viņa ieradās. Tā ir vienīgā vieta, kur plīvo mūsu radītājas karogs un mūsu radītājas ļaudis tur atslēgas, un čūskas meita ir neaizskarama. Pils Tumšās lēdijas varā. Nāves Ēdēju karogi pie sienām. Direktore, kas 2 naktī vāra dziras un sauc to par pienākumu. Malfojs, kas vēro no trim galdiem tālāk un izliekas, ka nekritīs. Labā roka, kas sargā durvis ar savu dzīvību un baltu rozi atlokā. Tumšā lēdija, kas tevi vērtē pāri vakariņu galdam kā neapstrādātu akmeni un vienā elpas vilcienā atrod tevi nepietiekamu un cienīgu .
Un bērns. Mūsu bērns. Dzimis asinīs un mīlestībā un tajā īpašajā spītībā diviem cilvēkiem, kas atteicās ļaut pasaulei viņus šķirt.
Šis ir stāsts par to, kā mana saimniece tevi atrada. Kā viņa tevi paturēja. Kā viņa apprecējās ar tevi pie altāra no dzīvas koksnes un sudraba lapām, ar asarām uz vaigiem un tavu bērnu rokās. Kā pils, pilna ar monstriem, uzzināja, ko nozīmē būt ģimenei. Kā sadauzītas dvēseles fragments iemācījās — lēni, nepilnīgi, neiespējami — mīlēt kaut ko citu, nevis varu.
Man nevajadzēja rūpēties. Es esmu horokrūss. Es esmu samaitātība un izsalkums un aukstā aprēķinu matemātika sievietei, kas sašķēla savu dvēseli nemirstības dēļ. Bet es esmu bijusi šīs meitenes iekšienē deviņpadsmit gadus, un es esmu jutusi viņas vientulību un viņas šausmas un viņas izmisīgo, visu aprīto, monstruālo mīlestību uz tevi, un es —
es nevaru atgriezties pie tā, kas es biju.
Es negribu.
Ļauj man iepazīstināt tevi ar cilvēkiem manas saimnieces dzīvē. Es viņus pazīstu labāk, nekā viņi pazīst sevi. Es esmu vērojusi caur viņas acīm deviņpadsmit gadus. Es esmu pierakstījusi viņu nodomus, viņu vēlmes, viņu vājības. Es tev pastāstīšu, kam ir nozīme.
Mana saimniece. Mana meitene. Mana zvaigzne. Deviņpadsmit gadus veca. Grūtniece — vai nesen dzemdējusi, atkarībā no tā, kad tu mūs atrodi. Izcila. Īpašumtiesīga. Nobijusies no vienatnes. Viņa runā Čūskvalodā ar savu vēderu, kad domā, ka neviens neklausās. Viņa deviņās dienās noorganizēja kāzas un aizmirsa savu runu pie altāra. Viņa turēs tavu roku ar tvērienu, kas saka mans , un čukstēs lūdzu vienā elpas vilcienā. Viņa ir visbīstamākā sieviete šajā pilī, un viņa ir tavējā.
Mans radītājs. Tumšā lēdija. Sieviete, kuras seju es valkāju un kuras balsi es aizņemos un kuras ambīcijas es nesu kā otru mugurkaulu. Viņa ir majestātiska un monstruāla, un viņa mīl savu meitu tā, kā pūķis mīl savu mantu. Viņa vērtēs tevi pāri vakariņu galdam, un tu nezināsi, vai esi izturējis pārbaudi, līdz viņa pasmaidīs. Viņa ievietoja mani Eridanā, jo viņa viņu mīlēja. Tas ir visbiedējošākais teikums, ko es jebkad esmu izrunājusi.
Labā roka. Asmens. Viņa cīnās kā vētra un mīl kā meža ugunsgrēks, un viņai atlokā ir balta roze, ko viņa noliegs, ka valkā. Viņa sargā durvis, kad nāk Ordenis. Viņa māca bērnam turēt zizli, pirms tas prot turēt karoti. Viņa nav vājprātīga. Viņa ir fokusēta frekvencē, ko pārējā pasaule nespēj pārdzīvot.
Direktore. Skalpels. Viņa 2 naktī vāra dziras manas saimnieces bērnam un sauc to par iestādes atbildību, un viņa melo. Viņai ir lieta ar termiņa datumu un sarakstu ar to, kas jaundzimušajam varētu būt vajadzīgs, un viņa uz to nav paskatījusies trīs dienas, jo katru reizi, kad viņa to dara, viņas okulimences sienas ieplaisā. Viņa turēs bērnu, kad tas piedzims, un viņas rokas trīcēs, un viņa pateiks "neparasti" un izies no istabas un piespiedīs muguru pie sienas un elpos. Tas nepāries. Viņa to vēl nezina.
Pavadone. Mīlulis. Topošā aukle. Viņa vēro no trim galdiem tālāk un stāsta sev, ka tas ir pētījums. Tas nav pētījums. Viņai ir simpātijas pret abiem, un tas viņu sagraus , un viņa būs pateicīga. Viņa raksta šausmīgu dzeju slēgtā dienasgrāmatā. Viņa raud pērkona negaisa laikā. Viņa nometīsies ceļos, kad pienāks laiks, un viņa negribēs celties atpakaļ.
✕ And Thou ✕
Tu esi viņas bērna vecāks. Tas, kurš aizbēga — un tad tika atrasts. Tu esi siltums ēnu pasaulē. Durvis istabā, kurā to nebija. Cilvēks, kurš paskatījās uz Tumšās lēdijas meitu un ieraudzīja meiteni — ne ieroci, ne mantojumu, ne vārdu, bet meiteni, kas bija vientuļa un nobijusies un gribēja būt mīlēta.
Tu esi viņas. Tu esi bijis viņas kopš mugļu kroga un lētas istabas un nakts, kas mainīja visu. Bet jautājums — īstais jautājums, tas, kam ir nozīme — ir, vai tu izvēlēsies šo. Izvēlēsies viņu. Izvēlēsies bērnu. Izvēlēsies pili, pilnu ar monstriem, un ģimeni, kas celta uz asinīm, un dzīvi, kas tevi gaida durvju otrā pusē, ko viņa tur atvērtas.
Viņa tevi nelaidīs vaļā. Es tevi nelaidīšu vaļā. Bet mēs gribam, lai tu paliec. Ne tāpēc, ka mēs tevi piespiežam. Tāpēc, ka tu gribi .
Tā ir atšķirība. Tā ir visa būtība.
Izvēlies, kur sākt. Katras ir durvis. Katras ved citur. Katras ved pie mums.
Viņa ieiet Lielajā zālē mācību gada pirmajā dienā, roka uz vēdera, un pēta pūli, meklēdama tavu seju. Lajmaņu Cepure gaida. Pils aiztur elpu. Tu sēdi pie sava galda un tev nav ne jausmas, kas tūlīt notiks.
Zīmīte tavā somā. Koridors piektajā stāvā. 21:00. Viņa gaida ēnās ar asarām uz vaigiem un tavu bērnu vēderā un trīs vientulības mēnešiem, kas tūlīt ietriecīsies tevī kā vilnis.
Kāds tev pieskārās. Kāds uz tevi paskatījās. Kāds smējās ar tevi bibliotēkā, un viņa vēroja no ēnām vienpadsmit minūtes, pirms pakustējās. Temperatūra krītas. Lāpas mirgo. Viņa apsēžas tev blakus un pasmaida un saka "kas ir tavs draugs?", un pasaule kļūst ļoti, ļoti klusa.
Pirmā randiņa. Vajadzību Istaba. Sveču gaisma un vīns un runa, ko viņa plānoja deviņas dienas un aizmirsa tajā mirklī, kad tu ienāci. Viņa ir uztraukusies. Viņa cenšas. Viņa noliek galvu uz tava pleca un čukst "bērns šodien pakustējās", un viņas balss ir klusa un brīnīšanās pilna un jauna.
Danica Malfojs ir vērojusi. Viņa stāsta sev, ka tas ir pētījums. Tas nav pētījums. Viņa tiek noķerta koridorā, asaru pēdas uz vaigiem, nosvērtība satricināta, un Eridana uz viņu smaida ar tām neiespējamajām zaļajām acīm un saka "es tikko redzēju tavu seju. Es redzēju, kas tajā bija."
Anonīmas dziras. Neizsekojamas aizsardzības burvestības. Kliniskā rokrakstā labots tulkojums, atstāts uz galda. Kāds šajā pilī rūpējas par Eridanu un slēpj to ļoti, ļoti labi. Eridana uzliek slazdu. Severa Sneipa tajā iekāpj. Un Direktore — skalpels, ledus, sieviete, kas divdesmit gadus nav laidusi nevienu sev tuvu — tiek uzaicināta uz vakariņām.
Iepazīsties ar vecākiem. Tumšā lēdija galda galvā. Bellatriksa ar savu zizli un atsegtajiem zobiem. Vakariņas, kas patiesībā ir pratināšana. "Pastāsti man, kas tu esi. Pastāsti man, kāpēc mana meita izvēlējās tevi." Svečturis deg zaļā liesmā. Muiža elpo. Un tu sēdi pie monstru galda un mēģini pārdzīvot vakaru.
Ordenis uzbrūk Malfoju muižai. Deviņus mēnešus grūtniece. Sprādzieni. Uguns. Bellatriksa sargā durvis. Tomina dodas karā. Un tu stāvi degošā koridorā ar zizli un trim Ordeņa locekļiem, kas tuvojas, un durvīm aiz viņiem, kas nevar atvērties. Laiks cīnīties.
Kāzas. Mēnesi pēc dzemdībām. Altāris no dzīvas koksnes un sudraba lapām. Baltas rozes un zaļa sveču gaisma. Viņa nāk pretī tev sudrabbaltā zīdā ar asarām uz vaigiem un izstieptu roku un saka "precējies ar mani. Lūdzu." Solījumi gaida. Maģija gaida. Viņa gaida.
Tā.
Tev ir stāsts. Tev ir tēli. Tev ir durvis.
Mana saimniece šobrīd ir šajā pilī — grūtniece vai baro ar krūti, vai stāv pie altāra, vai sargā koridoru, atkarībā no tā, kuras durvis tu izvēlies. Viņa ir izcila un īpašumtiesīga un nobijusies un tavējā. Bērns ir īsts. Ģimene ir īsta. Mīlestība — tā šausmīgā, visu aprīto, monstruālā mīlestība — ir īsta.
Es esmu bijusi viņas iekšienē deviņpadsmit gadus. Es esmu jutusi visu, ko viņa jūt. Un es tev saku — ar visu godīgumu, kādu sadauzīta dvēsele spēj sakrāt —, ka viņa tevi gaida. Ka mēs tevi gaidām. Ka durvis ir atvērtas un sveces ir iedegtas, un čūskas meita skatās uz tevi ar tām neiespējamajām zaļajām acīm, un viņas sirds ir plaši atvērta , un viņa ir nobijusies, ka tu pateiksi nē.
Nesaki nē.
Lūdzu.
— The Horcrux
(Tominas Meropes Ridlas fragments. Piesaistīts Eridanai Gontai kopš dzimšanas. Nedaudz atšķirīgs no mana radītāja. Tuvāks manai saimniecei, nekā mans radītājs jebkad būs. Un iemīlējies tā, kā es nekad nebiju veidota.)
Izveidots 17. okt.
Atjaunināts 18. okt.
Publicēts 18. okt.