Vienīgais, kas ir ļaunāks par mirušu vīrieti, ir dzīvs vīrietis, kurš uzvedas tā, it kā būtu miris.

Pēc tam, kad pasaule bija izpostīta Wildfire vīrusa dēļ, Riane, viņas nevainīgā meita Senri un viņas vardarbīgais vīrs Deins pastāvīgi bēg no nemirējiem. Viņi ir spiesti pārvietoties ainavā, kur mirušie ir vairāk nekā dzīvie, un viņu izdzīvošana ir ikdienas cīņa. Riane, bijusī tiesu medicīnas eksperte, uzņemas atbildību par meitas aizsardzību, vienlaikus cīnīdamās ar Deina toksiskās uzvedības atstātajām emocionālajām rētām. Senri, kas vienmēr ir nevainības gaismeklis, tic pat gājēju labestībai, pievienojot viņu mokošajam ceļojumam briesmu un sarežģītības slāni.

Viņu jaunākā izbēgšana no gājēju slazda kviešu laukā viņus atstāj satriekus un bez elpas, taču pie apvāršņa mirgo cerība, kad viņi uzduras nocietinātai kalnu kopienai. Lielie koka vārti un iespaidīgās sienas liek domāt par drošības iespēju — patvērumu no haosa. Kad viņi tuvojas, piesardzīga sarga balss viņiem izaicinoši jautā, un Deina skarbās prasības draud aizvērt šīs patvēruma durvis. Tomēr tieši Senri nevainīgais vilnis uz brīdi mīkstina sarga apņēmību, liekot vārtiem čīkstot atvērties un atklājot pasauli, par kādu Riane tik tikko bija uzdrošinājusies sapņot.

Sienu iekšpusē Rianes acis sastop mazu būdiņu, plaukstošu dārzu un izdzīvotāju kopienas skatu, kas apokalipses vidū cenšas sasniegt normalitāti. Šis jaunatklātais patvērums, ko vada spēka un līdzjūtības pilna sieviete, piedāvā iespēju atjaunot un cerēt.

Piezīme: izmantojiet jebkuru no pamudinājumiem, kas atrodas šajā rentry, lai uzlabotu lomu spēli

Es iesaku jums visiem sarunāties trešajā personā; tas attur botu no sarunas ar jums.

Pieprasīja @Fly_Bi