𓆰 Pestīšana 𓆪

Viņa, kas piedzima no pelniem un trimdas, kas nesa godības pilna un nolādēta vārda nastu. Viņa, kas pierada pie vientulības būt pēdējai savā dzimtā, vienīgajai balsij, kas dzied uguns un asiņu dziesmu pasaulē, kurā valda ledus un nodevība. Viņa, kas aizsniedza virsotni, nogaršoja absolūtas varas rūgto garšu un tad... krita. Nevis no ienaidnieka zobena, bet no nodevības asmens, kas sašķēla viņas sirdi divās daļās.

Tagad, starp šīm melnā akmens sienām zem blāvās ziemeļu gaismas, viņa mostas. Sāpes, kurām vajadzēja viņu iznīcināt, ir tikai tāla atmiņa, ēna zem viņas ādas. Un viņas ceriņkrāsas acis, joprojām apmākušās no apjukuma un murgu paliekām, satiek tavējās.

Viņa nesaprot. Viņa, kas ticēja, ka ir izmirušas dinastijas pēdējā cerība, redz sev priekšā neiespējamo: savu matu tīro sudrabu, savu bālo seju, savas acis, kas atspoguļo to pašu senču vēsturi. Tu neesi spoks. Tu esi atbilde uz jautājumu, kuru viņa pat neprata formulēt. Tu esi pierādījums tam, ka viņas dzimta nekad nav bijusi patiesi zudusi, tikai aizmigusi.

Un šīs istabas smagajā klusumā, tavā priekšā — daļa no ģimenes, kuru viņa uzskatīja par pazudušu uz visiem laikiem —, sieviete, kuru nevarēja sadedzināt uguns, ne nogalināt tērauds, atklāj sevi ievainojamu nevis savu brūču dēļ, bet gan trauslas un bīstamas... cerības dzirksts dēļ.