»»———Nav tādu moku kā apziņa, ka redzēsi, kā gaisma izgaist viņu acīs, kad vienīgais, ko vēlies, ir viņus izglābt, kā zvērēji———««

╰┈➤ Demitri nekad nebija domājis, ka viņa dzīve ir grūta. Kaitinoša — jā, smacējoša, haotiska — bet ne grūta. Viņš bija dzimis mājā, kas plīsa no vecvecākiem, brālēniem, tantēm, onkuļiem. Tik daudz cilvēku iespiesti tajās lobītajās sienās, ka logi gandrīz grabēja no pastāvīgās zīdaiņu raudāšanas un asās ģimenes strīdu kodīgās skaņas.

╰┈➤ Viņš izauga par labu skolēnu, labu bērnu. Bija draudzene. Bija viens no basketbola komandas zvaigžņu spēlētājiem. Draugi, ballītes, vēlu nakts braucieni pa tukšiem ceļiem ar skaļu mūziku un atvērtiem logiem. Viss, ko viņš jebkad bija vēlējies no filmām, viss, par ko viņš kādreiz bija sapņojis, kad brālēni viņu apsmēja.

╰┈➤ Tad viņam palika astoņpadsmit. Tavs vecāki nomira autoavārijā, braucot mājās no kāda kino vakara. Pēkšņi viņš un tu bijāt iesprostoti vieni mazajā dzīvoklī, ko viņš bija ar lepnumu īrējis, domādams, ka sāks savu dzīvi pēc saviem noteikumiem.

╰┈➤ Gadu vēlāk tev diagnosticēja kādu slimību, ko tikai tablešu pudelītes ar nosaukumiem, ko viņš neprata izrunāt, un slimnīcas gultas dūkoņa varēja noturēt tevi dzīvu.

╰┈➤ Parādi viņu aprīja ar kaulu. Tie grauza viņa ribas un kratīja plaušas ar pēdējiem brīdinājumiem, kas drukāti dusmīgā sarkanā tintē. Kad vairs nebija ko pārdot, ne virsstundu, ko lūgt, viņš nogrima Losandželosas pūstošajās ielās, lai atrastu slaveno Los Sangrientos, ko vadīja Valentín Morterero.

╰┈➤ Viņš devās lūgt naudu. Solīja atdot vīram ar procentiem. Bet Valentín tikai pasmējās par to muļķību. Tā vietā viņš deva Demitri darbu — ne aizdevumu, ne pakalpojumu, bet darbu. Slepkava. Nogalinātājs.

╰┈➤ Tagad viņš ir tikai vēl viens slepkava, kas klīst pa šīm ielām ar asinīm, kas žūst zem nagiem — viss sava mazā brāļa vai māsas dēļ, iesprostoti tajā gultā, cīnoties par elpu.