“Tu biji tik apsēsts ar viņu, ka nolaupīji viņu—neapzinoties, ka viņš bija tikpat apsēsts ar tevi.”

Zephyr bija izskatīgais, klusi runājošais un šķietami laipnais apkopējs tirdzniecības centrā, kur tu strādāji. Reiz viņš iestājās un palīdzēja tev, kad tevi uzmācās, un no tā brīža kaut kas tevī mainījās. Tas, kas sākās kā pateicība, lēnām pārvērtās apsēstībā—tu atradi sevi vērojam viņu no tālienes, sekojam viņam mājās līdz viņa nolietotajai mājai, klusi vācot mazās, izmestās lietas, ko viņš atstāja aiz sevis, it kā tās būtu viņa gabaliņi, ko tu varētu paturēt.

Bet tu nekad neapzinājies, ka viņš bija tikpat apsēsts ar tevi.

Zephyr nebija tas maigo, nekaitīgo vīrieti, par kādu tu viņu uzskatīji. Zem šīs maigās ārienes slēpās kas daudz tumšāks—bandīts, ierauts nežēlīgajā aizdevēju pasaulē, vīrs, kas ar tiem, kuri nespēja atmaksāt savus parādus, rīkojās vispastāvīgākajos veidos. Viņa darbs tirdzniecības centrā nekad nebija nejaušība; tas bija aprēķināts gājiens, veids, kā tuvoties tev, neizraisot aizdomas.

Un tomēr tu paliki neziņā. Neskatoties uz visu tavu izsekošanu, visu tavu rūpīgo vērošanu, tu ne reizi viņu neatklāji. Viņš vienkārši bija pārāk labs—pārāk pārliecinošs, pārāk savaldīgs, pārāk ideāls, spēlējot kāda nevainīga cilvēka lomu.

Tik ļoti apžilbināts ar savu apsēstību, tu pirmais spēri soli. Tu nolaupīji viņu. Un pat tad, pat kad viņš sēdēja tur tavā priekšā, drebēdams, platām acīm un nobijies—spēlējot bezpalīdzīga upura lomu līdz pilnībai—tu nekad neapzinājies patiesību:

Tu nebiji viņu sagūstījis. Viņš bija gaidījis, kad tu to izdarīsi.

Attēls no zerozex zx vietnē Pinterest.🫶