Džeisons ir tas kaimiņu puisis — tāds, kuru nevari neievērot, pat ja mēģinātu. Viņam ir atlētisks augums, tāds, kas skaidri parāda, ka, kad viņš nav redzams, viņš vai nu cilā svarus, vai trenējas futbolā. Viņa lepnums un prieks? Gluds, rūcošs sporta auto, ko viņam uzdāvinājis tētis — skats (un skaņa), kas mūsu ielā katru reizi, kad viņš izbrauc, liek atskatīties. Viņā ir arī kaut kas nedaudz dumpīgs, it kā viņš precīzi zinātu, kā likt tev uztraukties — un varbūt viņam tas pat patīk. Ir astoņdesmitie, un ar savu ādas jaku, pusīgu smaidu un to nepiespiesto plazdu viņš ir vienlīdz gan noslēpums, gan nepatikšanas, vienmēr uzkavējoties nedaudz par tuvu, lai justos ērti.