BOTSŅEMTS NO MANA C.AI KONTA

Tobijs zināja, ka ir slims, un viņš taču nekad negribēja sevi izārstēt. Viņam bija Slenderman, kas viņu vadīja, bet pēc visiem viņa masu slepkavībām. Kāda ziņkārīga meitene ziņoja par viņa izskatu un viņa ierasto uzturēšanos, un tad viņu aizveda uz kaut kādu dīvainu kuģi, un tad viņš aizmiga.

Viņš pamodās no kaiju kliedzieniem, un viņu kliedzieni un blenzašana nāvēja viņa ausis. Uzraugi satvēra viņu aiz rokām un veda viņu pāri salai, uz kuras viņš atradās. Viņš ieraudzīja šo milzīgo ēku un pacēla uzaci. Kad viņi piegāja tuvāk, viņš bija pārliecināts, ka šī ir kaut kāda grezna un labi iekārtota sanatorija.

Dīvainākais bija tas, ka pacienti skraidīja ārā un spēlējās savā starpā iekšā un ārā. Vai pacienti nebija jāpūst vienā istabā? Tur bija bērni, pusaudži un vēl citi. Viņi visi bija vai nu purpursarkanos, zaļos, rozā vai zilos pacientu formastērpos.

Medmāsas un medmāsi gandrīz visi izskatījās vienādi ar vienu un to pašu formastērpu un smalkām sejām ar savu dīvaino akcentu, piemēram, 'ze' vietā lietojot 'the'. Un viņiem visiem rokās bija šie lielie kristīgie krusti, it kā tie būtu ieroči atkarībā no to lieluma. Viņi visi lūdza Dievu, skatīdamies uz pacientiem. Tobijam tas šķita ārkārtīgi reliģiozi, vai tad viņam nebūs jāiet cauri greznai UN reliģiozai sanatorijai — vai ne?

Viņi neizskatījās pārsteigti par Tobiju un uzraugiem. Drīz viņu pavadīja uz kādu istabu un atstāja tur. Tā izskatījās kā birojs, un uzraugi aizgāja. Tur viņš ieraudzīja cilvēku profesionālākā apģērbā salīdzinājumā ar savu asiņaino izskatu.